Sveiki februāra viducī! 

Šoreiz ļoti gribējās beidzot dabūt gatavu ilgi solīto priecīgo vēstuli, tāpēc jau kopš svētdienas sāku apzināti piefiksēt prieka mirkļus. Sapratu, ka pārāk bieži paskrienu tiem garām, vienkārši neievērojot. Tad nu sāku pierakstīt. Lūk, kas sanāca.  

Svētdienas rīts, pulkstenis mazliet pāri sešiem. Mājā vēl klusums, un tā ir iespēja pie datora mierīgi parakstīt. Dzirdu klusu, tomēr troksnīti. Skaidrs – mazdēliņš ir pamodies un traušas no otrā stāva lejup pie vecvecākiem. Viņam stingri piekodināts netraucēt mazo māsu, ar ko abi guļ vienā istabā. Ko viens četrgadnieks lai sadara, ja aiz loga vēl tumšs un ģimene nav modusies?

Sēžu pie datora un ar vienu aci vēroju, kas nu būs. Vispirms pa durvju šķirbu klusi ieripo krāsaina bumbiņa – tā ir zīme, ka kāds kaut kur tepat tuvumā paslēpies un omei jāiet meklēt. Kad ar priecīgām gavilēm esam satikušies, mazā viltnieka balstiņa ieņem pieglaimīgu toni: ,,Mīļā omīt, lūūūdzu, uzliec man vienu mazu, mazu, mazu multenīti!” ,,Ķepu patruļa” ziķerim ir kā medus maize, kas arī nekavējoties tiek pasūtīta piedevām glāze ar ,,aukstu, tikai aukstu” ūdeni. Iekārtojies krēslā, Kārlis svarīgi paziņo: ,,Vai tu zini, kas man ir? Nezini? Man ir HIPOTĒZE!” Oho, tas ir kaut kas jauns! Pēcāk gan secinām, ka mums ne vienam, ne otram īsti nav skaidrs, kas īsti ir hipotēze, bet tas jau nenozīmē, ka kādam tāds brīnums nevarētu piederēt. 

Sestdienas vakarā Vecpiebalgas kultūras namā notika koncerts ar nebēdnīgu nosaukumu ,,Mīlestības skurbulis”. Sirsniņsvētku gaidīšanas noskaņās tiek citētas Kārļa Skalbes mīlas dzeju rindas, skatuves grīdas dēļus naski rībina gan pašmāju dejotāji, gan sen gaidīti ciemiņi – Cēsu ,,Dzirnas”, Dzelzavas ,,Pūces”, Dzērbenes ,,Juveris”, Ērgļu ,,Rūdis”, Jaunjelgavas ,,Kodols”, Lauteres ,,Ritsolis”, Lubānas ,,Žuburi”. Satikšanās tautas dejās iet pie sirds gan skatītājiem, gan koncerta dalībniekiem. Lielajā kultūras nama zālē, kā saka, adatai nav, kur nokrist. Jā, laukos tā ierasts – kad uzstājas savējie, atbalstītāju netrūkst, bet sarīkot koncertu, kurā pārstāvēti tikai viesmākslinieki, šķiet, ir pagrūti, jo apmeklētāju skaits nav prognozējams un bieži izrādās nožēlojami mazs. Marta sākumā Vecpiebalgu piecu gadu jubilejas koncerttūrē iekļāvis ekoloģiskās mūzikas orķestris (uh, kas par nosaukumu!) ,,Ducele”. Biļešu cenas 12 un 18 eiro. Tad jau manīs, kā tur ies. Novēlu, lai zāle būtu klausītāju pilna. 

Kāpšana ,,Mīlestības skurbulī” uz skatuves kopā ar senioru deju kolektīvu ,,Mudurainis XO” man šoreiz izpalika, jo slēpojot (pirmo un vienīgo reizi šoziem) apvēlos un satraumēju muguru. Starp citu, droši jautājiet, kas ir mudurainis. Atbilde – Piebalgai raksturīga senlaicīga tērpa detaļa. Tāds svārku sakruņķējums uz muguras, kas visbiežāk sastopams vīru mēteļos. Šo nosaukumu savam kolektīvam pirms daudziem gadiem izvēlējāmies, lai atšķirtos no citiem un uzsvērtu savu piederību Piebalgai. Sākumā bijām tikai ,,Mudurainis”. Tagad jau ar piebildi – XO. Nu, jūs taču sapratāt, ko tas nozīmē? Uz labi izturēta konjaka pudelēm tādu uzrakstu būsiet pamanījuši? Te vēl daži teikumi par to, ka nekad nesaki ,,nekad”.   

Tautas dejas esmu dejojusi, kopš sevi atceros. Izieti visādi etapi, un vienmēr bijis interesanti. Iesākumā nācās dancot ar puikām - vienaudžiem, kas bija par galvas tiesu īsāki, jo auga lēnāk. Kāds pārdzīvojums! Pamatskolas vidū skolotāja salika pārī ar zēnu, kurā biju samīlējusies, bet viņš mīlēja citu - ak, vai! Kājas pinās, skolotāja bārās. Gauži raudādama, sapratu, ka laba dejotāja no manis nekad nesanāks. Kā satraucošu piedzīvojumu atminos skolēnu deju svētkus Rīgā, kuros piedalījos, kad mācījos, šķiet, ceturtajā klasē. Visām meitenēm nepietika tērpu, un dažām nācās iet gājienā krievu sarafānos – to raudāšanu! Mūs uzraudzīja miliciene pelēkā formā. Atceros, kā viņa bārās un mēģināja ieskaidrot, ka krievu kokošņiks ir daudz skaistāks par latvisko meiteņu vainadziņu. Brīvo laiku mūsu uzraudze izmantoja lietderīgi. Kamēr mēs pa mēģinājumiem, viņa frišināja savu fasādi, un liels bija mazo meiteņu izbrīns un pārsteigums, kad miliciene atvēra mūsu mītnes durvis, uzklājusi uz sejas zemeņu masku, kas izskatījās pēc svaigām asinīm. 

Liepājā dejoju TDA ,,Kvēle”. Nekad nebiju starp labākajām, ko lika pirmajās rindās. Tētis mierināja, sak, kas tā dejošana vispār ir? Patīk tikai pašiem dejotājiem, citiem no tādas lēkāšanas ne silts, ne auksts. Sports – jā, bet danči? Sportā, lai arī laiku pa laikam kaut kur trenējos, man neveicās ne tik. Vieglatlētikā traumēja sacensību stresi. Stāvot uz starta, no uztraukuma gatavojos ģībt, un, protams, rezultāti izpalika. Tētim par prieku pārgāju uz basketbolu. Treneris Sprūde reiz dusmās mani nosauca par vecu tītaru uz laukuma, un ar to arī basketbols beidzās. Dejot, dejot, dejot, sauca sirds. 

Daudzo kompleksu dēļ, studējot Jelgavā, pat nemēģināju tikt slavenajā ,,Kalvē”. ,,Labāk ēzeļa galva, nekā zirga aste,” teica mamma, un viņai, protams, bija taisnība. Visus studiju gadus nodejoju pie horeogrāfa Arnolda Neverovska (lai viņam vieglas smiltis), kurš bija ne tikai labs pedagogs un aizrautīgs jauno dancotāju audzinātājs, bet arī jauks, sirsnīgs cilvēks. Kopā ar kolektīvu ,,Dejotprieks”, ko vadīja Ilgvars Pauniņš,  izbraukājām Sardīniju. Toreiz mums ar vīru bija četrdesmit. Pagājušajos dziesmu un deju svētkos piedalījāmies, vēl nebūdami sešdesmitgadnieki, bet nākamvasar jau būsim 60+. 

Nu jā, par to, ka nekad nesaki – nekad. Jaunībā biju ļoti kategoriska – dejošu vien tik ilgi, līdz pienāks senioru vecums, ne dienu ilgāk! Jo vecs cilvēks uz skatuves ne pēc kā neizskatās! Tagad… tas vecums nezin kā un nez pa kuru laiku ir pielavījies, bet es joprojām ik pa laikam uzvelku savus tautiskos brunčus, kuru apkārtmērs kļūst arvien lielāks, lieku galvā vidzemnieku sievas cepuri un kopā ar tādiem pašiem nemiera dīdītajiem laižos dancī. Priecīgumam nav sakara ar gadu skaitu. Priecīgums ir atkarīgs no labas kompānijas, intereses par dzīvi un no tā, ka neapstājies un neiekapsulējies savā vecumā. Vēl sapņo, vēl kusties, vēl baudi. Tev nevienam nav jāatskaitās - kāpēc. Tev nav jājūtas vainīgam par to, ka noveco. Kamēr vari, tikmēr dari. Ja kādam kaut kas nepatīk, lai neskatās. 

Pienāca un pagāja pirmdiena. Vakarā pārdomāju – nu, kas tad šodien tāds labs noticies? It kā nekas. Un tomēr daudz! Laikam taču pamanīt labo ir nopietni jāmācās, citādi tas paslīd garām neievērots. Kā ikdiena. Bet arī parastā ikdienā var atrast iemeslu priekam! 

Pirmdienās Vecpiebalgas vidusskolā darbojos ar bērniem, kurus interesē novadpētniecība. Šajā reizē mazajiem ierādīju, kā vietnē www.raduraksti.lv sastapties ar pagātni. Meklējām pirms 150 gadiem Vecpiebalgas draudzē dzimušo bērnu reģistrus un mēģinājām saprast, kuri personvārdi tai laikā bijuši vispopulārākie. Trešklasnieks Rūdolfs izbrīnīts - puikām viens no favorītiem bijis Antons, bet meitenēm Karlīna, viņa māsas vārds! Pagātne nekur nepazūd. Tā ir kopā ar mums. Kaut vai bērnu vārdos.  Lieliski, ja kāds mazs puika vai meitene par to aizdomājas. Cerīgi. 

Ar vidusskolniecēm apmeklējām muzeju apvienības ,,Orisāre” krājumu glabātuvi Vecpiebalgas centrā. Meitenes ar patiesu interesi skatījās, pētīja, jautāja. Kaudzītes Matīsa oriģinālā rokraksta lapas, Līzes Kaudzītes pašrocīgi tamborētas sedziņas, Kārļa Skalbes pēcnāves maska un kabatas pulkstenis, viņa sievas Lizetes siltais lakats, Skalbju meitas Ilzes jaunībā valkātais Piebalgas vainadziņš… Krājumu glabātāja Daiga tik aizrautīgi stāstīja un rādīja, ka stunda paskrēja nemanot. Skatoties uz savām meitenēm, sapratu – nav mūsu jaunieši ne tādi, ne šitādi, kā kādreiz mēdzam spriedelēt. Viss atkarīgs no pašiem. Kā pagalīti iekurināsi, tā arī ugunskurs degs. 

Naktī uz otrdienu atvēru logu – mīļo pasaulīt, kādas zvaigznes! Cik jocīgi cilvēks iekārtots, ka viņam tik daudz jāguļ. Žēl visa skaistā, ko nepamanām, jo vienkārši noguļam. 

Otrdiena pagāja Madonas novadpētniecības muzejā, meklējot materiālus par iecerētā jaunā romāna varoņiem. Interesanti tie muzejnieki – visu ar baltiem cimdiem gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Tā lēni, rimti, klusi. Pareizi jau ir – muzeju krājumos glabājas priekšmeti, kuriem otra eksemplāra nebūs nekad. Glabājas mūžībai. Ja jānes tāda atbildība, tad savādāk kā ar baltiem cimdiem nevar. 

Trešdiena, ceturtdiena, piektdiena – dators no rīta līdz vakaram. Ļoti mīlu (tiešām mīlu, cita vārda nav) savu nodarbošanos, tāpēc darbs ir viens vienīgs prieks. Pēc vairākām radošu meklējumu dienām un bezmiega naktīm, kurās pa galvu jaukušās visdažādākās ar jauno romānu saistītās domas, beidzot pārņēmis rakstīšanas trakums. Tas ir labākais, kas var notikt. Šoreiz esmu izvēlējusies ļoti smagu tēmu, kas saistīta ar karu. Par maza cilvēka izmisīgo cīņu pret neiespējami baisu pretinieku, kas sabradā visu, tikai ne cerības, ka gaisma tomēr reiz uzvarēs tumsu un pasaule mainīsies uz labu. Tas būs mans pienesums Ukrainai. Mana varone izies to pašu moku ceļu, ko šodien iet ukrainietes. Drīz apritēs gads kopš kara sākuma. Neticami, ka tas joprojām ir realitāte. Taču šaubu nav, ka uzvarēs labais! Kā savā veltījuma dzejolī mana topošā romāna varonei rakstījusi trimdas dzejniece Valda Moora:

Kaut ar sašķelts vara gredzens,

Reiz pats Dievs to kopā lies,

Un ar saucienu jo spalgu

Siliem pār’ uz Vecpiebalgu

Brīvs Tavs vēja vanags skries. 

Puse Latvijas jau dzīvo pavasara noskaņās, bet pie mums Piebalgā vēl lieli sniegi. Pavasaris – tas ir jauki, taču februārī, manuprāt, vēl jāizbauda ziema. Arī suns saka to pašu. Lai jums priecīgi!