Kandavnieks laukā audzē vairākus simtus īrisu

Ja ir vietas, kur ir koši rapšu un āboliņu lauki, tad netālu no Kandavas atrodas īrisu lauks, kur ikviens garāmbraucējs var piestāt, lai baudītu ziedu burvību un iepazītos ar dažādo šķirņu kultūru.  

Kandavnieka Laimoņa Zaķa īrisu lauka pirmsākumi meklējama senā vēsturē. Septiņdesmito gadu otrajā pusē bijuši gladiolu lauki, taču kādā izstādē pamanītie īrisi krasi mainījuši Laimoņa domas par sava dārza ziediem. “Pirmās manas paša šķirnes iznāca kaut kad deviņdesmito gadu sākumā, bet tās vairs man kolekcijā nav, jo, ja man būtu tādi hibrīdi pirms gadiem 20, tad es būtu sajūsmā lēcis gaisā un teicis, ka viss ir labi. Tagad jau ir izveidojies priekšstats, ko tad īsti ir vērts izvēlēties.”

Laimonim ir vairāki simti īrisu, kas šogad pirmo reizi rotā dārzu, ar katru gadu paliek aizvien grūtāk izvēlēties, kurus Laimonis vēlas atstāt un pārstādīt pavairošanai. “Protams, ja es nodarbojos ar selekciju, man ir jāsacenšas ar pasaules labākajiem. Tā nelaime ir tā, ka tagad man ir redzes atmiņā iesēdušies tie labākie ārzemnieki, un es ļoti piekasīgi esmu spiests brāķēt savus hibrīdus.”

Aplūkot īrisu lauku un uzklausīt Laimoņa stāstu par ziedu šķirnēm un raksturu dažādi apmeklētāji piesakās braukt katru gadu. Taču ir arī tādi interesenti, kuri piestāj garāmbraucot. “Praktiski es visu dienu grozos pa lauku – vai nu uz maiņām, lai sagaidītu visus. Reizēm ir tā, ka visa diena paiet – atbrauc viens, atbrauc otrs, trešais utt.”

“Mammai ļoti patīk ziedi, vispār viņai ļoti, ļoti puķes patīk. Un tad mamma teica, ka gribētu kādreiz atbraukt uz šejieni. Tad es mammai teicu – kāpjam mašīnā, braucam uz šejieni! Protams, iebraucām, un te tiešām ir visa kā. Ļoti skaisti! Es katru rītu braucu uz darbu, un tad vienmēr mēs ar darba kolēģēm nobrīnāmies par šo dārzu, par ieguldīto lielo darbu,” saka kandavniece Sandra Mežance.

Ja gladiolas jāstāda un jānovāc dubļainā laikā, tad ar īrisiem jādarbojas patīkami siltā laikā. Ir cilvēki, kuri uzskata, ka īrisi ir cimperlīgi, taču tā nebūt nav. Laimonis saka: “Pirmais un galvenais, es pat teiktu, ir šķirnes izvēle. Laba šķirne, kā mēs savā starpā kolekcionāri smejamies, ir tāda, ka nosviež zemē, piebrien ar kāju, tā aug!”

Tāpat jāņem vērā arī vietas izvēle – lai tā būtu saulaina un ar ūdenscaurlaidīgu augsni. “Tie, kas uztraucas par laistīšanu, varu pateikt, ka īrisu var nelaistīt, pat ja visu vasaru nav lietus, tas izdzīvos. Ir sauso apvidu augs pēc senčiem. Un neitrālu vai vāji sārmainu augsni – nedrīkst lietot kaut kādas skābes, mēslojumus, kūdru, kas paskābina augsni. Tas ļoti nepatīk.”

Īrisu ziedēšanas laiks ir ļoti grūti nosakāms, jo viss atkarīgs no pavasara. Ja pagājušajā gadā jūnija pirmajā nedēļā īrisi vēl tikai sāka ziedēt, tad šogad tie jau gandrīz noziedējuši. Taču joprojām ikviens šo ziedu cienītājs var ciemoties pie Laimoņa, lai iegādātos savu mīļāko šķirni.