“Braucis pa ceļu zemnieks. Pretim braukuši kungi. Viens no kungiem lepni uzsaucis zemniekam: “Griez ceļu! Firsts brauc!” Zemnieks bijis dūšā, mazliet pillā, atcirtis: “Lai tur brauc pirsts vai pļūtīts, ceļu negriezīšu!”

Kā lai nesmejas par senu darbības vārdu? Gatavoju materiālu par Tirzas pagastu, par mūsu slavenībām, ziņas meklēju dažādos avotos, arī “Latvju tautas nerātnās anekdotes”, ko sakopojis folklorists Pēteris Birkerts. Lasu, par ko gan savulaik latvieši uzjautrinājās, stāstot jokus un anekdotes? 

“To barons, sēdēdams savā kabinetā greznajā Dundagas pilī, nevarējis tālāk paciest: atkal un atkal smiekli.. kalpoņu istabā! Piezvanījis sulainim. Tas ienāca, no smiekliem vēderu turēdams, barona ..Osten-Sakena priekšā locīdamies kā ūdenszāle.”…”Kas tā par smiešan’ ekškan to dienasmeit’ istab’ ik vakar’?” “Āre, mēs katru vakaru salasāmies meitu istabā un ejam spēlītēs, nogriežam mazu uguntiņu, sievieši nometas uz ceļiem, bet mums, vīriešiem…” Tālākais izklāsts liek mulst, bet ”.. barona lielskungs par tik jaukām lietām ieinteresējies un teicis, lai viņu arī pieņemot spēlītēs. Paklanīdamies, sulainis: “Ļoti labprāt, lielskungs, jūsu madāma, barona lielmāte, jau šinīs spēlītēs piedalās un ir ļoti apmierināta.”

Nav par Tirzu, bet te tak draudētu tiesu darbi, jo ar saviem kalpotājiem izklaidēties kārais barons nosaukts vārdā. Tikai kura laika Kurzemes Osten-Zakens tas bija?

“Tajos laikos, kad kungi vēl ar saviem ļaudīm varējuši darīt, kā patīk, kāds kungs sasaucis un izģērbis kailas visas savu kalpu sievas, nostādījis šās visas piekalnē, bet vīrus otrā rindā ar metamajiem rokā kalna galā. Tagad šiem visiem vajadzējis skriet no kalna lejā un ar to pašu švunku… Kurš pagrūdis garām, tam tūliņ uzskaitījuši divdesmit pātagas cirtienus…” 

Izlasīt līdz galam grūti. Vecais Gulbenes fon Volfs tā esot darījis. Tiešām par to bijis kādam jāsmejas? Varbūt smējās, lai nav jāraud? Kā tur lai neraud gan par latviešu sieviešu padevību liktenim, gan beztiesīgajiem kalpiem?! Skaidrs, ka vīriem, kuru sievas pilskungs nomēģinājis, aiz goda zaudējuma, aiz dusmām bija jānodedzina!

Lasot nerātnās anekdotes par mācītājiem, mati ceļas, ko tie svēti vīri tik darījušies – tepat “Cesvaines mācītājs A-niņš, braucot no Rīgas uz māju, krogū sarunājis meitu uz nakti”, taču ticis izjokots. Nenociešos, paskatos mācītāju sarakstā, atrodu šifrēto. Ho ho! – “Kārlis Roberts Auniņš (1834.18.06. – 1914.05.05.) Vidzemes luterāņu mācītājs, tulkojis Bībeli no vācu valodas, latviešu mitoloģijas pētnieks un Latviešu literārās biedrības (Lettion-Literarische Gesellschaft) biedrs”. Redz, kā.

“Jūs, jaunās meitas, kas še šodien stāvat manā priekšā, esiet tikumīgas un nevainīgas un tādas palieciet līdz savam mūža galam.” Iesvētībās ap 1881. gadu esot runājis Tirzas draudzes mācītājs, par kuru anekdotēs minēts, ka svētdienās no kanceles draudzi lamājis un gānījis: “Saspiediet un saturiet savus eljes trauciņus, ka lai tie suņi ar savām mēlēm nedabū piesmurgāt..” Tad lūk, kā tirzmalieši audzināti un strostēti.

“Vec-Adulienas lielskungs dzīvojis ar visām brūtēm lustīgi. Tur viņam vismīļākā brūte bijusi kāda Paulīne, ar ko bijis sadzīvojis četras meitas.. Tā nu dzīvodams ar brūtēm, lielskungs sadzīvojis astoņpadsmit meitas – un dēlu, kas arī bijis no viņa, bet tā neatzinis..” Kaut kur taču pēcnācēji dzīvo, noskurinos, un lasu tālāk. Zinu, kurš ir šis pieminētais barons no Tirzas fon Tīzenhauzeniem. Kārlis, kas savus kalpotājus uzrunājis: “Ja jūs tūliņ ņemtu vienu no muižas meitām sev par sievu, tad gan es jums dotu vietu tepat muižā, vai arī, ja.. vēlētos tepat Adulienā būt labi saimnieki, tad es tev došu labāko rentes māju, ja tikai ņemsit to meitu, kuru es tev došu.” Lielskungs savu vārdu vienmēr turējis. Kā joku teicējs stāsta par Tīzenhauzena kāri uz sieviešiem – ar brūtēm neesot pieticis, nesmādējis arī sieviņas – zāļu vācējas, kam pēc tam vēl rubuli par to joku iedevis. Mājās pārnākusī sieviņa esot visiem kā piedzīvojumu stāstījusi un labo kungu slavējusi.

Lasu tālāk, mati ceļas stāvus kā mainījusies attieksme pret lietām, pret jokiem, pret kungiem un personīgo intimitāti. Sasodīts, tik daudz zilo asiņu piejaukuma vienā pagastā! Bet visi klusē! Barons, ko gribējis, to darījis – iesēdies ratos ar muižas kalpiem, spēlējot ermoņikas, dziedādami laida uz Tirzu, kur pie Kancēna kapiem bijis krogs, tur nu atkal skaļi ņēmās, lai kaitinātu netālās Tirzas muižniekus Ceimernus, dziedājuši līdz rītam, brandavs plūdis, un lustes bijušas lielas. To man pastāstīja vecākā tirzmaliete, adulniete, kurai tūliņ būs simts gadu un atmiņa strādā kā pulkstenis. Par labo kungu Tīzenhauzenu viņai stāstījuši bērnībā tie simtgadnieki, kuri paši Tīzenkauzenapiedzīvojuši. Esot uzrīkojis turpat Adulienas Krimos prieces māju, kur esot notikušas orģijas, lai dies’ nogrābstās. Pat nosaukums mājām bijis divdomīgi skaidrs uzreiz – “Pi..eles”. Kur apdziedātais meitu tiklums un kautrā šķīstība? Puiši pēcāk noprecēja ar vācieša iedētu pūra bērnu, toties dabūja dzirnavas, krogu, mājas ar zemi. Ja kāds man tagad klārēs, ka senāk visi bija balti un pūkaini caurspīdīgi šķīsti, ziniet, ka smiešos pilnā balsī. Avoti vēsta ko citu.

Ja par Tirzas Adulienas Kārli fon T. uzrakstītu romānu, domājiet, ka man kāds ticēs? Nespēs pieņemt, ka pirms nieka pāri simts gadiem kungam sevi dot bija pagodinājums? Nebrīnos, ka Maijas Krekles aprakstītais par dzejnieku Plūdoni un viņa izredzētās meitenes mātes saraksti par meitas izaudzināšanu un došanu Plūdonim sacēla tik lielu lasītāju protesta vētru – mūsu sirsnīgais dzejnieks apdzejo zaķīšus, nevis slienājas pēc pusaugu skuķiem. Kā tad!... Pēteris Birkerts apkopojis stāstus, ka adluniešu mātes ar prieku savas meitas devušas kungam – būs vieglāka dzīve.

Vācu aristokrātija un pārējie fon Tīzenhauzeni no Kārļa kā melnās avs bija novērsušies, jo “tikai trakais ar saviem zemniekiem pinoties”. Fui!

Taču nelabu galu Kārlis fon T. tomēr piedzīvoja. Kad nomiris, adlunieši pēc labā kunga raudājuši, it sevišķi brūtes, kas palikušas bez apgādnieka. Kamēr vācu radi dalījuši mantojumu, Tīzenhauzena līķis veselu gadu kaltis Jaun-Adulienas Mālukalna kapličā, līdz sažuvis kā mūmija.

Padomju laikos divi dullie saderējuši uz kasti šņabja, ka no kapličas dabūs Tīzenhauzena galvu. Paņēma arī: viens vilcis, otrs pēcāk atdarinājis skaņas kā mumificētajam kungam cīpslas trūkušas un kā brakšķējis kunga mugurkauls. Nolikuši galvu Virānes kolhoza kantorī uz galda. Abu galvasrāvēju vārdus adlunieši zina. Mulstu… vai tos piepulcināt to ievērojamo Latvijas mākslinieku, rakstnieku, teologu un politiķu saimei, kas nāk no Tirzas pagasta un ar ko skaļi lepojamies: mācītājs Pauls Emīls Šacs, dzejnieces Tirzmaliete un Elza Ķezbere, rakstnieki Andrievs un Aīda Niedra, operdziedātājs un rakstnieks Mariss Vētra, gleznotājs Ludolfs Liberts, teoloģijas profesors Voldemārs Maldonis, bibliogrāfs Jānis Misiņš, grafiķis-akvarelists Pauls Kalējs-Duškins. Ej, nu tu tagad sazini, cik mūsos ir balti-šķīsti latviskā, cik no trakajiem…