Ja savulaik ūdenstorņi kalpoja arī kā apdzīvotas vietas orientieri, tad šobrīd nereti tie kļūst par vidi degradējošiem elementiem – savai pamatfunkcijai tie kļuvuši lieki, pamazām iet bojā. Liela šī industriālā mantojuma daļa ir tieši no padomju laikiem. Ko iesākt ar šādiem torņiem, lai tie nekļūtu par apdraudējumu apkārtējiem?

Attīstoties ūdenssaimniecībai, modernajai sistēmai lieki kļuvuši ūdenstorņi, kuriem savulaik bija svarīga loma centralizētajā ūdensapgādē. Uzņēmuma “Kuldīgas ūdens” vadītājs Andris Kļaviņš Ventas ciemā rāda tipisku ainu ūdensapsaimniekošanā. Līdzās jaunajām iekārtām vēl slejas bez darba palikušais vecais tornis.

No 2014. gada visās uzņēmuma apsaimniekošanā esošajās vietās pakāpeniski pāriets uz modernām iekārtām. “Ūdens torņi ir noiets etaps, vēsturiskas paliekas. No jebkura viedokļa skatoties, ir gan ekonomiski, gan no saimnieciskas darbības neizdevīgi. Lai tos demontētu - lieli līdzekļi. Kamēr turas, tikmēr stāv, kad kļūst bīstami – demontējam,” saka Andris Kļaviņš, SIA “Kuldīgas ūdens” valdes priekšsēdētājs.

Šī ir problēma, ar kuru sastopas ūdenssaimniecības visā Latvijā – ko darīt ar savu laiku nokalpojušiem ūdenstorņiem, kuri lielākoties ir būvēti padomju gados. Viena daļa nonāk izsolēs. Tā šobrīd jauns saimnieks tiek meklēts 1964. gadā celtam ūdenstornim Rendas pagasta Ozolos.

Līdzās ūdenstornim esošās atlikušās daudzdzīvokļu mājas vēl liecina par kādreizējo rosību, kāda te ir bijusi. Šobrīd ēkas ir tukšas ūdens nevienam nav vajadzīgs, pats tornis ir ticis pie uzraksta “Pārdod!”. Sludinājumi, ka var tikt pie ūdenstorņa, sociālajās vietnēs ir atrodami ik pa laikam. Kā sokas ar to pārdošanu, apkopojošas informācijas nav. Pērn uzņēmumam “Rēzeknes ūdens” veiksmīgi izdevies torni pārdot. 

Tomēr ne visi ūdenstorņi var nonākt izsolē. Ja tiem līdzās kā Ventas ciemā joprojām notiek saimnieciskā darbība, to drošības dēļ pārdot nevar. Lai vienīgā izeja nebūtu tikai nojaukšana, cilvēki ļauj vaļu savam radošumam. Tā Aizputes centrā ūdenstornis kļuvis par industriālā mantojuma objektu. “Padomju būvniecības pirmais posms, tam ir ļoti pamatīgas sienas, šo torni mūrēja te, kas bija no Sibīrijas. Tās sienas ir tādas kā cietoksnim. Kad beidz pastāvēt kā ūdenstornis, ka jānovāc, izpētīja, vai var uzspridzināt, jo citādāk novākt nevarēja, tā tas te stāvēja,” saka Gunta Butrima, Aizputes ūdenstorņa projekta vadītāja.

Arī izstāžu zāles, alpīnistu sienas, ekspozīcijas, kultūrvietas... Varētu saukt vēl idejas, ar kurām cilvēki devuši otru elpu padomju gados celtajiem ūdenstorņiem.