Atšķirībā no smagnējā un garā valdības veidošanas procesa pēc 13. Saeimas vēlēšanām šoreiz valdību izdosies izveidot ātri, prognozē Publisko tiesību institūta direktors ARVĪDS DRAVNIEKS. Jaunās Saeimas sastāvs viņam atgādinot Valsts prezidenta Valda Zatlera atlaisto 10. Saeimu, bet ministru portfeļu sadale varētu likt nojaust, kura partija patiesībā ir oligarhu vilki jēru ādās. 

-Vai tagad, kad 14. Saeima ievēlēta, valdību izdosies izveidot ātri? 

-Sarunas jau notiek starp “Jauno vienotību”, “Apvienoto sarakstu” un Nacionālo apvienību, tātad var teikt, ka valdības partneri jau ir zināmi. Jautājums ir par “Progresīvo” dalību, pret kuriem iebilst Nacionālā apvienība. Ir argumenti “par” un “pret”, jo valdošā koalīcija var efektīvāk strādāt, ja tai ir vairākums arī visās Saeimas komisijās. Lai nav tā, ka komisijā nolemj vienu, pēc tam plenārsēdē jāpārbalso un tad jāsāk viss no sākuma. Ar nedaudz virs 50 balsīm to ir grūti izdarīt, ir vajadzīga plašāka valdošā koalīcija.

Otrs apsvērums – lai viens valdības partneris nevar šantažēt pārējos. Vienam tagadējam partnerim šāda slava ir pielipusi. Cik tas pamatoti vai nepamatoti… Viņi, protams, domā, ka nepamatoti, bet tas nozīmē, ka tad, ja kāds uzstājas ar kaut ko kategorisku, premjers var pateikt: “Nu tad ejiet ārā no valdošās koalīcijas!” Bet valdība joprojām saglabā vairākumu Saeimā, saglabā uzticību. 

Tātad pirmais jautājums, kas ātri izšķirams, ir par “Progresīvo” dalību koalīcijā, un tas vienlaikus ir kā tirgošanās objekts. Politiskais tirgus šoreiz šī vārda labā nozīmē. 

-Par kuriem amatiem notiks tirgošanās? 

-Vispirms sadala premjera amatu – tas, kurš vadīs valdību, ir pats kārojamākais kumoss. Nākamais ir spīkers, Saeimas priekšsēdētājs. Šis amats ir stabils visus četrus Saeimas darbības gadus: ja valdības mainās, Saeimas priekšsēdētāju tomēr nemaina. Trešais – nākamgad ir jāievēl Valsts prezidents. Parasti šos trīs amatus valdošās joalīcijas veidotāju savā starpā sadala vispirms; ministru amatus turpina dalīt pēc tam. 

Ja “Vienotībai” ir premjers, tātad viņi nepiedāvā spīkeru, lai gan viņiem būtu ļoti laba šajā amatā kaut vai Inese Lībiņa-Egnere. Ja Nacionālā apvienība patur sau spīkeri Ināru Mūrnieci, kura lieliski tiek galā ar šo darbu, viņi nevar piedāvāt Levita kandidatūru Valsts prezidenta amatam, kaut gan šīs abas partijas jau ir paziņojušas, ka viņu atbalstīs. Iznāk, ka pirmā roka prezidenta virzīšanai varētu būt “Apvienotajam sarakstam”, un tas jau iepriekš ir paziņojis, ka apsvērs citu kandidātu. 

Protams, iespējams, ka partijas vienojas par valdību un lemšanu par prezidentu atstāj vēlākam laikam, respektīvi, kašķi atliek uz pavasari, ja nevar par to vienoties tagad. 

Iespējami arī citi risinājumi, piemēram, no Ināras Mūrnieces iznāktu labu labā aizsardzības ministre – šī vieta neapšaubāmi ir brīva. Tādā gadījumā Nacionālā apienība varētu virzīt Valsts prezidenta amatam Egilu Levitu, kā tā jau iepriekš ir vairākkārt apliecinājusi. 

Šī sākotnējā lemšana tātad ir saistīta ne tikai ar amatu sadali, bet arī ar topošās valdības stabilitāti. 

-Kādi varētu būt nākamie soļi? Ministru portfeļu sadale? 

-Pēc tam jāievēl Saeimas komisiju priekšsēdētāji un deputāti jāsadala pa komisijām. Arī tur būs puņķi un asaras, jo ir komisijas, kuras visi grib, un ir tādas, kuras neviens negrib, bet valdošo politisko spēku pārstāvniecībai visās jābūt apmēram vienādai. 

Kad Saeimas amati sadalīti, jāķeras pie uzticības izteikšanas valdībai. Protams, jau iepriekš par to vienošanās koalīcijas partiju starpā ir panākta. 

Seko jautājums, kā sadalīt ministru posteņus. Kādreiz tos dalīja oligarhi atbilstīgi savām interešu zonām – kurš kuras ministrijas budžetā bija iestrādājis kādas naudas zagšanas shēmas. Brīnos, ka KNAB par šo tematu līdz šim nav uzsācis nevienu lielu procesu, tur ir kaut kāds stindzinošais efekts iestājies. Varbūt jānomaina vadītāji? Tagad visas partijas it kā saka, ka ir brīvas no šīs cieņpilnās attieksmes pret Lembergu un Šķēli. Cik tās patiesībā ir brīvas, to mēs redzēsim, kad konkrētie cilvēki strādās un vai viņi pieļaus kaut kādu jocīgu oligarhu interešu pārstāvību savās nozarēs vai nē. 

Tas, vai šāda ietekme jau ir – un daži vērotāji saka, ka ir –, parādīsies jau pretenzijās uz ministru portfeļiem. 

-Kurā brīdī un par kādiem ministru portfeļiem varētu būt runa? 

-Iedomāsimies uz brīdi sevi Lemberga vietā – par Šķēli es absolūti neko nezinu, viņš ir kluss kā partizāns, laikam viņam klājas labi –, bet Lembergam ir aktīvs tiesas process, tāpēc interesants būtu, protams, tieslietu ministra postenis. Tieslietu ministrs pagaidām par daudz jaucas iekšā tiesu varā – tur pirmais darbiņš, kas nākamajam tieslietu ministram jāizdara, – Tiesu administrācija, valsts iestāde, kas nodrošina tiesu darbu, jāatdod Tieslietu padomei. Šim nolūkam tā kādreiz tika izveidota, tikai šis process ir ievilcies garumā. Pagaidām tieslietu ministram tur ir liela ietekme, sevišķi – negodprātīgam, tāpēc tas varētu interesēt Lembergu kā aktīvi tiesājamo. Es to minu piemēra pēc, neesmu ar viņu par šo tematu runājis. 

-Kas vēl varētu interesēt Lembergu? 

-Piemēra pēc – viņu varētu interesēt kontroles atgūšana pār Ventspils ostu. Vienalga, kādā formā. Tātad – Satiksmes ministrija. Piemēram, tad, kad viņš beigs vilkt garumā tiesvedības procesus un pēc tam, kad viņu notiesās, viņu varētu interesēt Valsts prezidenta amats, jo prezidents apžēlo notiesātos. 

Ja kāds no koalīcijas partneriem bez pienācīga skaidrojuma izrāda paaugstinātu interesi par šiem amatiem, tad var mēģināt nojaust, par ko ir runa. 

-Atgriežoties pie pirmā jautājuma par to, vai valdība izveidosies ātri vai lēni, kā tas varētu notikt? 

-Domāju, ka tas būs ātri, jo koalīcijas partneri ir skaidri. Atliek vienoties par ministru portfeļiem. Ja dalītu ietekmes zonas, kā bandīti dala savus nokāšamos komersantus, tad tas nebūtu tik ļoti ātri. Šajā gadījumā laikam loģiski, ka vispirms vienojas par valdības prioritātēm. Loģiski, ka tā partija, kura uzstāj uz konkrētu prioritāti, vai tā būtu veselības aizsardzības vai izglītības jomā, vai kur citur, kur degošāks, uzņemtos arī politisko atbildību un attiecīgo ministra posteni. 

Bet daži saka, un arī man tas pirmajā brīdī iešavās prātā, ka jaunievēlētā Saeima ļoti atgādina 10. Saeimu – to, kuru Zatlers atlaida. Vajadzēja atlaist devīto – par lielaliem grēkiem, bet viņš atlaida desmito. Vismaz pēc formālām pazīmēm šī Saeima izskatās ļoti līdzīga: ja mēs paskatāmies uzvārdus, kas ir pārstāvēti… Vienīgais, mēs nezinām, vai tās pašas partijas pārstāv to pašu oligarhu intereses tikpat lielā mērā. Pilnīgi iespējams, ka tie cilvēki jau visiem ir piegriezušies un ievēlētie ir priecīgi, ka tikuši vaļā no savām pagātnes kļūdām un ir rūdītāki, jau imunitāti ieguvuši. To mēs redzēsim pavisam drīz! 

-Tirgošanās par ministru amatiem jau notiek? 

-Nē, vispirms valdības veidotājiem jātiek skaidrībā par steidzami darāmajiem darbiem. Visu izdarīt uzreiz nevar. Pandēmija, karš, inflācija, vājprātīga enerģētiskā krīze… Visam naudas vienkārši nepietiek, tāpēc jāsaprot, kura būs tā nozare, kuru varēs atļauties īpaši finansēt no budžeta, jo pārmaiņas vienmēr prasa finanses. Tikai tad, kad viņi par to būs vienojušies, būs skaidrs, kurš uzņemas atbildību par kuru ministriju. 

Visticamāk, būs kāda ministrija, par kuru nevarēs panākt prioritāru reformu vienošanos, tāda, kuru neviens negribēs ņemt – jo cilvēkiem nav ko ēst, briest streiki utt. Kurš tad gribēs uzņemties politiskā pašnāvnieka lomu! Mana prognoze ir tāda, ka šajā ziņā sliktākā stāvoklī ir “Jaunā vienotība”, jo tai ir lielāka ietekme parlamentā un tai ir premjers, līdz ar to tā nevar neveidot valdošo koalīciju. Līdz ar to pārējie var to padrupināt, uzspiežot atbildību par kādu ministriju, kurai nav naudas, lai pēc tam pavasarī varētu šo ministru upurēt, jo viņš nebūs ticis galā ar saviem pienākumiem. 

Tāda ir tā politiskā matemātika – nav jau tā, ka “Jaunajā vienotībā” kāds to nezinātu. 

Bažas ir tādas, ka “Jauno vienotību” piespiedīs paņemt kādu no problemātiskajām ministrijām – veselību, izglītību, aizsardzību – un pēc tam pavasarī noorganizēs pāris ministru demisiju, lai atteiktos no “Jaunās vienotības” valdībā. Tad būtu Lemberga prezidents un Lemberga valdība. Lembergs jau tagad var uztaisīt valdību, balsu pietiek. 

-Prezidents tagadējos apstākļos nemūžam nenominētu tādu premjeru! 

-Šim prezidentam beidzas pilnvaras, un, ja aplūkojam bažīgāko scenāriju, tad būtu pašnāvnieciski, ja tie, kuri šo scenāriju īstenos, virzītu Levitu. Tā ka man šī būs pirmā tāda redzamā pazīme, vai bažām ir bijis pamats vai nē – neatkarīgi no loģiskajiem argumentiem, jo man pašam arī ir sajūta, ka nevajadzētu iet par prezidentu, ja ir tik zems reitings.

Tā ka šī valdošā koalīcija būs tā kā abolītis – it kā smuks, bet bojāts. Tajā vietā, kur ābols nokrīt, tas sāk bojāties, un tā iespieduma pazīme tam jau ir. Cik lielā mērā tas bojāsies, atkarīgs no tā, cik spēcīgs šiem cilvēkiem ir mugurkauls un cik ļoti darbojas atkarības refleksi no tiem, kuri kādreiz viņus izvirzīja politikā. 

-Un ja trijotne ņem savā bariņā “Progresīvos”, kuri ir iesācēji lielājā politikā…

…tad, visticamāk, ka “Progresīvajiem” iesmērēs vienu šādu ministriju. Vai pat divas. 

-Un tad lai viņi cīnās? 

-Jā, bet nav teikts… Reizēm pietiek ar pareizi uzdotu jautājumu. Ja līdz šim nav izdevies atrisināt lietas izglītībā, kur esmu eksperts, un veselībā, kur esmu vienkārši pakalpojumu saņēmējs, problēma nav tikai naudas trūkums, bet arī tas ceļš, kādā veidā cilvēks saņem pakalpojumu par par nodokļu maksātāju naudu. Šis ceļš kaut kādā ziņā ir aplams. Mēs finansējam struktūras, cilvēkus, bet šos līdzekļus varētu izmantot konkrētiem pakalpojumiem. 

-Vai, izdarot kopsavilkumu, var teikt, ka valdību izdosies izveidot ātri, bet galvenais palēninājums varētu sistīties ar “Progresīvo” dalību valdībā? 

-Domāju, ka par to viņi jau ir vienojušies, jo tas ietilpst tajās sarunās, kurš vairāk vai mazāk pretendē uz vienu vai otru amatu. Tur iestāsies zināms līdzsvars. Tirgošanās nozīmē nevis to, ka katrs cenšas sev kaut ko izplēst, bet gan to, ka ietekmes dažādos amatos tiek kaut cik izlīdzsvarotas. Partijām varbūt ir atšķirīgi mērķi, tās nevar izvairīties no solījumiem, ko ir sarakstījušas, it īpaši īsajā programmā, tāpēc tagad ir jautājums, kuru no šiem punktiem katra partija izcels, lai pozicionētu tieši sevi. 

Vēl, par ātrumu runājot, valdošās koalīcijas sacementēšanās un valdības veidošana nebūs tas, kas kavēs valdības apstiprināšanu. Pagājušo reizi tas notika ļoti ilgi un mokoši, jo ļāva pamēģināt arī tiem, par kuriem jau tāpat bija zināms, ka neiznāks. Domāju, ka tagadējais prezidents šādus eksperimentus neveiks un uzreiz nominēs Kariņu, līdz ar to jau ir diezgan liela skaidrība, kāda būs valdošā koalīcija. Vienīgais palēninājums - nevar izteikt uzticību valdībai, kamēr nav sanākusi jaunā Saeima, kura sāks strādāt tikai mēnesi pēc vēlēšanām. Domāju, ka valdība tiks izveidota bez liekas vilcināšnaās un jaunais premjers – vecais jaunais premjers, nezinu, kā lai labāk pasaka – jau teiks novembra svētku uzrunas.