Madonas novadā atrodas Krustkalnu dabas rezervāts, kas ir viens no četriem Latvijas rezervātiem un otrs lielākais aiz Teičiem. Šogad tam jau 45 gadi. Sākotnēji tā laika varai par Krustkalniem esot bijuši citi plāni.
Pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados aizsargājamās teritorijas atradās Mežu ministrijas pakļautībā, taču ministriju vairāk par dabas aizsardzību interesējusi mežizstrāde. Kā stāsta Dabas aizsardzības pārvaldē, Krustkalnus toreiz izglāba reljefs. “Pateicoties faktam, ka Otrā pasaules kara laikā Krustkalnos bija notikusi varena karadarbība, koki pārsvarā bija ar šķembām, tos bija grūti izmantot, tas bija lāsts visiem gateru zāģētājiem. Tajos laikos bija grūti izstrādājamas šīs platības, stāvi kalni un nogāzes, kur ar tā laika mehānismiem bija grūti izzāģēt un piebraukt. Tam visam pateicoties, meža ministrija nolēma, lai tad arī ir tas rezervāts,” saka Guntis Akmentiņš, Dabas aizsardzības pārvaldes pārstāvis.
Lai arī tā brīža varai aizsargājamā teritorija īpaši nerūpēja, rezervāta lielo potenciālu saskatīja tā darbinieki, jaunie speciālisti. Starp viņiem arī Juris Jātnieks, kurš Krustkalniem veltījis 35 darba gadus, sākot kā mežsargs, beidzot kā ģenerāldirektors. “Veidojoties Latvijas valstij, mēs visi bijuši barikādēs, pārdzīvojuši to laiku, un mēs katrs savā darba vietā, savā karjeras sākumā sākām to ar milzīgu atbildību, ar lielu degsmi izdarīt to labāko, ko varam izdarīt savā vietā, kur esam nonākuši.”
Jaunajiem speciālistiem izdevās pārliecināt Vides aizsardzības komiteju, ka nav jādomā par saimniekošanu, bet gan saglabāšanu, un darbi varēja sākties. Juris Jātnieks: “Tās bija pamatfunkcijas, iezīmēt robežas, notika pētījumi, diezgan daudz pētījumu. Putnu, pļavu, botānika, zooloģija, entamoloģija. Nākamais, protams, inspekcija, lai nenotiktu nelikumīga meža zādzība, zāģēšana. Katrs centās kaut ko nozāģēt un pārdot. Protams, malumedības, malu zveja. Uguns apsardzība tika nodrošināta no torņiem, kāds vienmēr to visu birojā koordinēja. Visur bija radiostacijas saliktas, toreiz tas bija ļoti operatīvi, mobilo telefonu nebija. Mēs bijām viena no pirmajām, ja ne pirmā iestāde, kur bija personālais dators, lai strādātu ar pētījuma datiem.”
Vairāk nekā 150 putnu, 40 zīdītājdzīvnieku un 1200 tauriņu sugu, pussala ar deviņām orhideju sugām, kaļķaina augsne, kas kokiem ļauj sasniegt pat 30 metru augstumu, dabisks liepu mežs un, iespējams, lielākais avots Latvijā, - tā ir tikai daļa, ko glabā Krustkalni. “Jāpriecājas, ka vēl ir šādas vietas. Diemžēl Latvijā dabas paliek arvien mazāk, dabiskās pļavas sarūk apmēram par pieciem tūkstošiem hektāru gadā. Šādi dabas retumi, dabas etaloni kā Teiču un Krustkalnu rezervāti, ir ļoti maz no Latvijas platības. Mēs esam otrajā vietā no beigām Eiropas Savienībā pēc īpaši aizsargājamo dabas teritoriju platības. Tuvākajā laikā tas būtu jālabo.”
