Kuldīgas vēsturiskais dārzs atvērts apmeklētājiem

Kāds varēja būt mazpilsētas dzīvojamās mājas dārzs 19. un 20. gadsimtā, to nu var aplūkot Kuldīgā pie restaurācijas centra. Lai to izveidotu, pētīta vēsture un atmiņas, piemeklētas atbilstošas augu šķirnes. Ikviens interesents te varēs aplūkot ne tikai dārza plānojumu, te arī notiks praktiskas un izglītojošas nodarbības. Dārza ierīkotāji cer, ka šādi arvien vairāk vecpilsētā atgriezīsies vēsturisko dārzu tradīcija, kas padomju gados sāka izzust. 

Skan čells, sagatavoti gardumi visiem tiem, kas atnākuši uz vēturiskā dārza svētkiem. No šī brīža tas atvērts apmeklētājiem, jo pērnā dārza sezona pagājusi, to ierīkojot. 800 m2 lielais dārzs atrodas pie Kuldīgas restaurācijas centra. 

Kuldīgas restaurācijas centra vadītāja, projekta vadītāja Ilze Zariņa: “Šī ēka bija cietusi ugunsgrēkā, un arī līdz ar to tā visa apkārtne bija tāda, var teikt, kā degradēta, arī celtniecības procesā un vēlāk arī šis padomju laika uzslāņojums silikātķieģeļu šķūnītis tika demontēts. Visa tā rezultātā mūsu pagalms izskatījās diezgan briesmīgi.”

Šis dārzs veidots kā paraugs, ko Kuldīgas vecpilsētas iedzīvotāji audzēja 19. un 20. gadsimtā. Tas simboliski sadalīts trīs daļās – te ir virtuves un garšaugu dārziņš, galvenā vieta puķēm – vasaras un ziemcietēm, arī tējas augiem, ir arī priekšdārzs ielas malā. Cilvēkiem pārceļoties no laukiem uz pilsētu, līdzi pārcēlās arī iemīļotākie augi. “Gan mīlestības dēļ, gan arī praktisku apsvērumu dēļ viņi ņēma līdzi dievkociņu, biškrēsliņus, vērmeles, flokšus, uzpirkstītes, izturīgos augus, tie arī šeit ir ļoti labi iedzīvojušies. Bija daudz stādu jāpiemeklē, daudz augi  ir tādi, kuri ir no jaunšķirnēm, bet viņi ir atvasināti no vecajiem dārza augiem,” saka dārza ierīkotāja, ainavu arhitekte Rita Ķirķe.

Jāteic, ka vecpilsētas dārzu tradīciju uzturēšana mazinājās padomju varas laikā. Pamazām tā atjaunojas. Kuldīgas novada pašvaldības būvvaldes vadītāja, arhitekte Jana Jākobsone: “Ir arī daudzi pagalmi, kuros ir, kā jau padomju laikā, sadalīti pagalmi koplietošanas teritorijās un ēkas stāvvietas, koplietošanas zonas, kurās nenotiek nekas, kur ir vienkārši tranzīta pagalmi. Un tad šos motivēt. Vēsturiski ir bijusi saimniekošanas kultūra un dārza kultūra šajos pagalmos.”

Lai palīdzētu ierīkot šādus dārziņus, tiks meklēts arī finansējums. Vēsturisko dārzu varēs ne tikai aplūkot, bet te tiks rīkotas arī praktiski un teorētiski izglītojošas nodarbības. Tādas jau bijušas gan par augsnes uzlabošanu, gan sensorā dārza izveidi un kompozīciju. “Patīk taisni tas, ka es sajūtu, ka te ziedēs visu laiku – tagad pavasara puķes, pēc tam būs vasaras, rudens puķes, iestādītas daudzgadīgās. Visu laiku būs jāved viesi,” saka dārza apmeklētāja Iveta Tīdmane.

“Es varbūt varētu paņemt to izkārtojumu, kā stādīt puķes, kādā veidā, kur vasaras, it kā jau man tā ir, bet liekas, ka ļoti jauki, kaut ko var atkal nošpikot,” saka dārza apmeklētāja Raja Jomanta.

Dārzs pamazām atgūst spēkus no nelabvēlīgā pavasara un gaida papildināšanu ar augiem, kurus vēl nevarēja stādīt.