“Tas ir gandarījums, kad redzi, kur Ukrainā nonāk Latvijas cilvēku saziedotais un cik ļoti tas palīdz kara plosītajai valstij grūtajā ikdienā,” pēc atgriešanās no labdarības brauciena saka tie kuldīdznieki, kuri atsaucās biedrības “Mūsu ligzda” aicinājumam palīdzēt ar ziedojumiem un arī to nogādāšanu uz Ukrainu. Nokļūts tuvu frontes līnijai, tur redzētais tikai vēl vairāk nostiprinājis pārliecību, ka atbalsta sniegšanā nedrīkst nogurt. 

Lietuvas pierobežā Ezerē esošā biedrība “Mūsu ligzda” rīkoja jau astoto braucienu uz Ukrainu ar humāno palīdzību. Pavisam ceļā devās piecas mašīnas. Zinot, ka arī kuldīdznieki aktīvi iesaistās nepieciešamo lietu sagādāšanā Kuldīgas novadā mītošajiem kara bēgļiem no Ukrainas, aicināja pievienoties arī viņus. Mēneša laikā ar iedzīvotāju atbalstu savākts un sapirkts viss nepieciešamais Ukrainā dzīvojošajiem – gan civiliedzīvotājiem, gan frontē ievainotajiem. “Tabitas sirds” projektu vadītāja Kuldīgā Vineta Brūdere-Sedliņa: “Mēs sūtījām apģērbu, kas ir zīdaiņu apģērbs, vienreizējie trauki, katli, pannas, medikamenti, pārsēji, žņaugi. Dažādas tādas lietas: teltis, paklājiņi. Enerģijas batoniņi, pārtika tāda, ko uzreiz arī ir ierakumos ēst, atvērt bundžas. Arī dzeramo ūdeni.”

No rokas rokā – tādu principu ievēro biedrība “Mūsu ligzda”, vedot saziedoto tieši konkrētām organizācijām – pirmā apstāšanās vieta ir Ļviva, dienas centrā, kas atbalsta bērnus un jauniešus no nelabvēlīgajām ģimenēm, bet pēc tam uz Dnipro, kur slimnīcā ārstējas gan ievainotie karavīri, gan ir arī dzemdību nodaļa. “Ja mums prasīja ziemas drēbes, tad mēs vācām ziemas drēbes, ja Dnipro tagad dzimst izvaroto sieviešu zīdainīši, kuri tiek pamesti, vai arī sievietēm dzimst bērniņi, kuri tiek paņemti, bet nekā nav. Tad mēs esam gana daudz savākuši zīdaiņu lietas, medicīnu zīdaiņiem,” saka biedrības “Mūsu ligzda” vadītāja Raina Boguža.

Brūdere-Sedliņa: “Man bija saruna ar frontes mediķi, es viņam jautāju, vai jums šo visu nodrošina Ukrainas valdība. Medikamenti tur ir. Sistēmas, kaut kādas infūzijas. Viņš saka: “Nē, valdība to nespēj atļauties, tas viss ir no jums, no ziedotājiem, no Latvijas, no Kanādas, Polijas un citām valstīm.”” 

Viens no busiņu vadītājiem bija arī Kuldīgā mītošais kara bēglis no Hersonas Viktors. Viņš ar savu pieredzi palīdzēja gan uz robežām, gan pašā Ukrainā. Veselības dēļ viņš karot nevar, bet priecājas, ka šādi var palīdzēt savai valstij. “Mani izbrīnīja, ka konvojā bija dažādi cilvēki. Visi viņi bija atstājuši savas lietas un brauca palīdzēt mūsu valstij, mani tas aizkustināja līdz sirds dziļumiem.”

Nākamais brauciens no Ezeres ceļā dosies jau 28. martā. Palīdzētāju pulks ar katru reizi arvien pieaugot. Vēl pietrūkstot līdzekļu vienas automašīnas iegādei, ko nogādāt uz fronti, un nakts redzamības dronam. Uz Dnipro viens busiņš būs pilns tikai ar bērnu autiņbiksītēm – tā dzemdību nodaļai ir milzu bagātība – nosaka Raina Boguža.

Foto: Vineta Brūdere-Sedliņa