Gulbenes novadā pašlaik mājvietu raduši aptuveni 200 ukraiņu, kuri aizbēguši no kara šausmām. Gandrīz 100 no viņiem mitinās dienesta viesnīcā Rankā. Šeit ikdienā dzirdamas bērnu čalas, sievietes veic dažādus saimnieciskos darbus, bet visi kā viens atzīst: mēs ļoti ceram, ka karš drīz beigsies un atkal varēsim atgriezties mājās. 

Neliela dienesta viesnīcas istabiņa Rankā pašlaik ir mājvieta Natālijas ģimenei, viņas piecus gadus vecajiem dvīņiem un desmit gadus vecajai meitai. Lai gan telpa ir neliela, šeit vismaz nav dzirdami šāviņu un sprādzienu trokšņi, kā tas bija kādā Hersonas apgabala pilsētiņā, kur ģimene dzīvoja līdz sākās karš. “Tas ir ļoti sāpīgi. Ļoti sāpīgi, ka bojā iet nevainīgi cilvēki. Aizvien neticas, ka tas viss notiek ar mums, ar mūsu tautu. Par ko mums tas viss? Kāds dzīvoja nabadzīgi, kāds bija bagāts, bet mēs dzīvojām savā zemē, zem sava jumta un runājām savā valodā,” saka ukainiete no Hersonas apgabala Natālija Šerbaka.

Natālijas ģimene Latvijā ieradās vasarā, Hersonas apgabalā viņi piedzīvoja krievu okupāciju. Par šo laiku sieviete gan runā izvairīgi, jo atmiņas ir skarbas. Pēc atbrīvošanas izdevās aizbēgt, bet krievi turpināja bombardēt pilsētas, mērķējot tieši pa dzīvojamām mājām, civiliem objektiem, – tā Natālijai stāstot tur palikušie radi un draugi. Natālija vēlējās pasargāt bērnus, tāpēc brauca projām, pat nezinot, kur nonāks. “Vēlos pateikt paldies jūsu valstij par palīdzību, visu, ko jūs darāt mūsu labā. Lai gan šajā istabiņā ir šauri, bet tas ir daudz labāk, nekā dzīvot apšaudēs. Bērni šeit ir priecīgi, ka dārziņā un skolā ir silti, var paēst sitlu ēdienu.”

Sieviete atzīst, ka tas ir prātam neaptverami un ļoti sāpīgi, ka karš Ukrainu plosa jau gadu. Taču ģimene ļoti cer, ka pēc iespējas ātrāk atkal varēs atgriezties mājās. “Agri vai vēlu iestāsies miers, mēs visi to vēlamies. Lai cik šeit būtu labi, lai cik labi mūs šeit uzņemtu, mājās vienalga ir vislabāk, un mēs ļoti gribam tur atgriezties.”

Kopš vasaras Rankā mājvieta ir arī Nadeždas ģimenei. Arī viņi ir no Hersonas apgabala. Tur kara pirmajās dienās okupanti nogalinājuši sievietes vīru. Viņas dēls pievienojies Ukrainas armijai. Lai gan karā guvis smagu galvas traumu, pašlaik aizvien cīnās par savu dzimteni. 

Par spīti pārdzīvotajām šausmām, Nadežda nezaudē optimismu. Šeit viņas bērni, mazbērni ir drošībā, iet skolā. Tomēr ģimene aizvien ilgojas pēc dzimtenes un mājām. Īpaši jau Nadeždas mamma Ludmila Jevdokimova. “Gaidām atbrīvošanu, savas valsts un teritorijas atbrīvošanu. Tas ir vienīgais, ko gaida. Ne tikai es, bet visi ukraiņi.”

Nadežda saka: “Pavasarī mums nebija nojausmas, ka mēs varētu būt šeit. Visiem liels paldies. Tik maza Latvija, bet tik daudz ukraiņiem palīdzat. Te tomēr ir tik daudz atbraukuši, katram velta uzmanību, atrod dzīves vietu, par katru padomā.” 

Šovakar Gulbenē baznīcā notiek Ukrainai veltīts aizlūgums. Rankas dienesta viesnīcā satiktie ukraiņi uzsvēra, ka noteikti tajā piedalīsies, lai aizlūgtu par saviem tuviniekiem Ukrainā un pēc iespējas ātrākām kara beigām.