Piena lopkopība ir nozare, kurā naudas līdzekļu apriti iespējams plānot no viena mēneša līdz nākamajam, īpaši jau mazākās saimniecībās. Tā par pašreizējo krīzi piena nozarē saka zemnieku saimniecības “Siliņi” īpašnieks Cēsu novadā. Cik smaga ir situācija piensaimniecībā un kādi risinājumi iespējami?

Juris Antonovs Cēsu novada Raiskuma pagastā sevi sauc vēl par Breša zemnieku, jo ar lopkopību sācis nodarboties jau 90. gadu sākumā. Saimniecība pārcietusi dažādas krīzes piena nozarē, kā būs šoreiz rādīšot laiks. Antonovs: “Es esmu plānojis pagaidām līdz rudenim izturēt, nāks ganību sezona, ies govis ganos, tad izturēs. Redzēs, cik maksās lauksaimniecības plēves un pārējais, varbūt vēl gadu izvilks, vairāk nē.”

Pašlaik fermā ir vairāk nekā 20 slaucamas govis. Visus ikdienas darbus saimnieki veic pašu rokām, strādniekus no malas nealgo. Izslaukto pienu nodod kooperatīvam “Straupe”. Šeit vismaz iepirkuma cenas esot stabilas. Vasarā tās gan neesot pārsniegušas 50 centus par litru, bet tagad turoties ap 40 centiem litrā. Antonovs: “Kā mēnesi naudu nesamaksā, jau viss apstājas. Vēl nākamo mēnesi inerces pēc varam novilkt, bet trešajā mēnesī par elektrību nav, ko maksāt. Degvielu nopirkt nevari. Tā viss stop.”

Saimnieks stāsta, ka piena iepirkuma cenas krituma dēļ kaimiņš savu saimniecību jau likvidējis. Govis pārdevis poļiem, kuri par ganāmpulku samaksājuši labu naudu. “Noveicās ar to, ka man bija meži, kurus izzāģēju. Nevis iztērēju sev, bet kārtējo reizi saliku saimniecībā. Tā jau ir trešā reize, kad mežu salieku fermā.”

Agroresursu un ekonomikas institūta pārstāve Ingūna Gulbe gan saka, ka pašlaik Latvijas piena nozarē krīze vēl nav iestājusies, jo piena iepirkuma cenu samazinājums vērojams tikai īsu brīdi. Tam par pamatu ir piena produktu pārprodukcija Eiropā, savukārt Latviju ietekmē notikumi Lietuvā, kur esot likvidēta viena pārstrādes rūpnīca, savukārt cita krasi samazinājusi iepērkamā piena daudzumu. “Straujais kritums saistīts ar Lietuvu. Ja godīgi, nav nekāds liels pārsteigums, jo Latvijas piena ražotāji un pārstrādātāji zina, ka šī nozare ir atkarīga no Lietuvas pārstrādes nozares, jo lielāko daļu piena mēs eksportējam. Tikko tur ir problēmas, tā arī mums ir problēmas.”

Vai šīs problēmas izdosies atrisināt, atkarīgs no visiem piena nozares spēlētājiem. Gulbe uzsver, jau tagad pie viena sarunu galda ir jāsēžas piena ražotājiem, pārstrādātājiem un tirgotājiem. Pašlaik gan viņi visas rūpes cenšas novelt viens uz otru un skaita, kurš nopelnījis kādu centu vairāk. “Mums ir maza pārstrāde. Tā nav efektīva, tur arī prasītos kādu kopīgu redzējumu, kā mēs kopīgi piena pārstrādes nozare ejam – atšķirībā no pasaules vai Eiropas prakses, kur piena ražotāji slēdz ilgtermiņa līgumus ar pārstrādātājiem. Tad pārstrādātāji zina, ka viņam ir gadu vai divus tas stabils piegādātājs. Jā, viņi varbūt pārskata cenu. Latvijas pārstrādātāji nezina, vai viņiem nākammēnes būs vai nebūs piens.”

Iespējams, Latvijas ražotājiem jārod iespēja sākt ilglaicīgi glabājamā piena ražošanu, kas šobrīd esot pieprasīts gan vietējā tirgū, gan arī daudzviet ārvalstīs, tai skaitā Ķīnas tirgū. Savukārt tiem piena ražotājiem, kuri nozarē vairs nejūtas droši, jārod iespēja pāroinetēties uz kādu citu lauksaimniecības nozari, skaidro Gulbe.