Laikabiedri: Mārtiņa Brauna atstātais kultūras mantojums ir milzīgs

Ceturtdien Latviju pāršalca šokējoša ziņa – miris komponists Mārtiņš Brauns, kurš sacerējis neskaitāmus dažādu žanru skaņdarbus. Pret kolēģiem prasīgs, bet humorpilns cilvēks un dziļš domātājs – tā viņu raksturo laikabiedri.

Populārā un akadēmiskā mūzika, mūzika spēlfilmām un dokumentālajām filmām, mūzika teātra izrādēm. Būs vajadzīgs ilgs laiks, lai apzinātu mūžībā aizgājušā komponista Mārtiņa Brauna atstāto kultūras mantojumu, uzskata rakstnieks Otto Ozols, kurš par Mārtiņu Braunu sarakstījis grāmatu “Saule. Mārtiņš. Daugava”.

“Mārtiņš ir sacerējis mūziku Jura Podnieka dokumentālajai filmai “Vai viegli būt jaunam”. To noskatījās šodien neaptverami daudz cilvēku, ja nemaldos, kādi piecdesmit tūkstoši. Mārtiņš bija gandrīz visu Podnieka filmu mūzikas celiņu autors. Viņš smagi pārdzīvoja Jura Podnieka aiziešanu… Un viņš ir sarakstījis mūziku arī kādām divsimt teātra izrādēm. Izrādei “Daugava”, ko Valmieras teātrī bija iestudējis režisors maculēvičš. “Mauglim”… Daudzi noteikti atceras pēc Jāņa Jaunsudrabiņa “Baltās grāmatas” veidoto filmu “Puika”. Arī tai viņš ir mūzikas autors,” stāsta Otto Ozolsm rakstnieks.

Rakstnieks arī atgādina, ka Mārtiņa Brauna dziesma “Saule. Pērkons. Daugava” kļuvusi par Katalonijas himnu.  “Viņam tas bija ļoti simbolisks žests, ka viņš atvēlēja šo dziesmu Kataloniešiem. Viņš par to neko neprasīja, atdeva par velti. Arī viņiem tas bija ļoti simboliski.”

Tie, kuri ar Mārtiņu Braunu kopā strādāja dažādu projektu īstenošanā, viņu atceras kā ļoti prasīgu cilvēku.  “Mārtiņš bija ļoti prasīgs pret tiem, ar kuriem kopā strādāja. Viņš bija ar milzīgu perfekcionismu apveltīts, necieta virspusējību, paviršību, bet vienlaikus viņam bija tāds humors… Viņam piemita milzīga iekšēja brīvība – Latvijā nav daudz tādu cilvēku,” saka Juris Millers, kultūras norišu producents.

Diemžēl pēdējā laikā Mārtiņa Brauna veselība bija saļodzījusies.   “Ar Mārtiņu pēdējo reizi mēs satikāmies brāļiem Kokariem veltītajā koncertā “Brāli, brāli”. Mēs sēdējām grimētavā jeb atpūtas telpā un ilgi runājām, kādu stundu runājāmies. Viņš man jautāja, vai es vēl kaut ko rakstot. Es teicu – nu, jā, rakstu jau gan. Viņš teica – es gan vairs ne, man vairs kaut kā negribas. Ja nu kāds kaut ko maksātu, tad vēl varbūt… Es viņam jautāju – bet kas tev par problēmu? Viņš stāstīja, ka problēmas ar kājām, ar artērijām. Tā mums bija tāda divu vecu vīru saruna par veselību,” stāsta Zigmars Liepiņš, komponists.

Mārtiņš Brauns bija ne vien izcils komponists un humorpilns cilvēks, bet arī dziļš domātājs. To pamanījis rakstnieks Otto Ozols, pirms grāmatas tapšanas un arī pēc tam regulāri tiekoties ar mūziķi.   “Bija viena tāda vienkārši neparasta doma, ko Mārtiņš man pateica… Viņš teica: “Bezgalību var sasniegt ļoti ātri!”. Es brīnījos un jautāju: “Ko tu ar to domā, Mārtiņ?” Viņš atbildēja: “Izdali viens ar trīs, un tu būsi sasniedzis bezgalību!” 


Foto: Ieva Čīka/LETA