Paust atbalstu Ukrainai un nosodījumu Krievijai. Tāda ir bijusi Latvijas valdības, Saeimas un citu vadošo amatpersonu reakcija uz kara šausmām Ukrainā, taču tikpat skaidri un vienoti domā pati Latvijas tauta? Vietējo mediju redaktori Latgalē atzīst, ka reģiona pilsētās pieaug spriedze. Par to, kas īsti ir Krievija - sabiedrotais vai agresors -, strīdas arī ģimenēs.

Par iespējamu Krievijas iebrukumu Ukrainā eksperti runāja jau kopš pagājušā gada rudens, taču tik un tā karadarība 21. gadsimtā Eiropā šokēja daudzus. Notiekošo apzināt ir grūti ikvienam, taču it sevišķi tiem, kas gadiem sevi asociējuši kā Krievijai piederīgus. Tādu ir daudz, it sevišķi multietniskajā Latgalē, atzīst vietējo mediju pārstāvji. “Man liekas, ka tas ir šoka stāvoklis, kurā cilvēki nonāca. Viņiem grūti noticēt tam, ka valsts, kuru dažādu iemeslu dēļ un neskatoties arī uz to, ka dzīvo Latvijā, uzskatīja praktiski par savu dzimteni, ir uzsākusi to, ko tā ir uzsākusi,” ReTV saka Inna Plavoka, portāla “Chayka.lv” redaktore.

Interneta portāls “Chayka.lv” Daugavpilī ir viens no retajiem medijiem, kas regulāri raksta par kara postu. Redaktore atklāj, ka daudziem lasītājiem tas nebija pieņemami, tāpēc viņi pārtrauca medijam sekot, nobloķēja to vai pat rakstīja agresīvas vēstules žurnālistiem. “Daudziem dzīvo radinieki Krievijā. Kad viņi sazinās, viņi jau atstāsta oficiālo Krievijas versiju, ko viņi redz televizorā. Tas arī cilvēkam tikai pastiprina disonansi, kad nevar saprast, kas īsti notiek,” saka Inna Plavoka.

Izmērīt, cik tieši apmulsušo vai pat tieši agresiju atbalstošo Daugavpili, kur nu vēl visā Latgalē, būtu grūti. Grūti ir arī saprast, kā ar viņiem komunicēt. “Mēs apzināmies, ka ir dažādi viedokļi sabiedrībā. Tas tā, maigi izsakoties. Gan starp pilsētniekiem, gan starp mūsu lasītājiem. Un ir liela vēlme, kā krievi saka, “cirst kā ar cirvi”, proti, vainot viņus tajā, nokaunināt,” skaidro Jevgenijs Pavlovs, laikraksta “Million” redaktors.

Redaktors izvēlējies to nedarīt. Viņš apgalvo, ka redakcijas savu pozīciju, proti - atbalstu Ukrainai un Krievijas nosodījumu -, saviem lasītājiem ir pauduši. Izdevumos kopš kara sākuma iekļauti dati un fakti par uzbrukuma mērogu, cietušajiem. “Ja mēs katrā numurā izcelsim tieši šos agresīvi domājošos, tad, man šķiet, tas var novest līdz kādam lielākam konfliktam sabiedrībā. Mēs būsim pie tā līdzvainīgi,” saka Jevgenijs Pavlovs.

Līdzīgi domā arī avīzes redaktore Iveta Leikuma Krāslavā. “Ezerzeme” tāpat kā vairākas citas avīzes Latgalē tiek izdodas gan latviešu, gan krievu valodās. “Nosodīt tagad Krieviju, iet ar plakātiem? Nē, tas tikai uzbudinās un radīs pretreakciju. Tagad ir jāsaglabā miers. Ļoti uzmanīgi ar izteicieniem. Naids var izcelties ne tikai sabiedrībā, bet pat ģimenēs. Mēs dzirdam to, kā bērni ar vecākiem nesaprotas šī gadījuma dēļ. Protams, ka nozombēti cilvēki, bet, jā, tepat viņi mums līdzās ir.”

Klusumam par karu atsevišķos Latgales medijos ir arī citi iemesli. Daugavpils Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes prodekāns Dmitrijs Oļehnovičs: “Krievvalodīgie mediji negrib zaudēt savu auditoriju. Diemžēl bija tikai formāli paziņojumi, izņemot dažus medijus. Bet šie paziņojumi bija visai neitrāli.”

Tikmēr Ludzā vietēja laikraksta redaktore paudusi noteiktāku pozīciju. Uz to mudinājis pierobežā pieredzētais un vietējā kopienā dzirdētais. “Dažs arī ļoti skaidri komentāros pasaka: “Nu, kad tad ziedus pirkt, lai sagaidītu armiju?” Citi pasaka: “Nu, kam tad jums Latvija, naivie, ir vajadzīga?” Vēl citi saka: “Nu, ko tad te ieņemt to Latgali, tas taču piecu minūšu jautājums!”” stāsta Laima Linuža, “Ludzas Zemes” redaktore.

Sašutumu raisījuši pat kaimiņi, kas drīz pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā to nevis nosodīja, bet šo notikumu svinēja. Tikmēr sociālo zinātņu pasniedzējs Dmitrijs Oļehnovičs Daugavpils Universitātē ReTV atgādina, ka Latgalē tas nav vienkārši krievu un latviešu ķīviņš. “Ja mēs pavaicāsim cilvēkiem Bolderājā vai Purvciemā, domāju, ka tur noskaņojums būs daudz radikālāks nekā Daugavpilī. Daugavpils vēsturiski bijusi multikulturāla. Jā, ir radikāļi, nevajadzētu idealizēt. Bet lielākā daļa iedzīvotāju vai nu ir Ukrainas pusē, vai arī visai neitrālā pozīcijā.”

Līdzīgi domā arī Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Strūberga: “Senāki pētījumi rāda, ka Rīgā situācija ir daudz sarežģītāka. Teikt, ka Latgalē viss ir slikti un atbalsta tikai Krievijas naratīvu un būs iespējams dibināt “Latgales tautas republiku” tās, manuprāt, ir pilnīgas muļķības. Ar šo datu interpretāciju jābūt ļoti uzmanīgam.”

Viņa atsaucas arī uz aptaujām, kas patiesi liecina Latgalē dzīvo patrioti. Taču - vai tas attiecinām uz savu dzimto pilsētu, novadu vai valsti kopumā? Pētnieks Mārtiņš Kaprāns patriotisko noskaņojumu jeb gatavību “aizstāvēt dzimto vietu ar ieročiem rokās” nenoliedz, taču vērtē, ka attieksme pret Latvijas sabiedrotajiem ir kritiskāka. “Negatīvāka attieksme pret NATO, pozitīvāka attieksme pret Krieviju tieši kā līdzsvarojošu lomu. Līdz ar to daudz izteiktāks viedoklis Latgalē ir par to, ka Krievija ir miermīlīga valsts. Tādas atbildes izceļas uz visas Latvijas fona. Pat Rīga ne tuvu netur līdzi Latgalei šajā ziņā, ja pieņem, ka arī Rīga diezgan rusofona pilsēta.”

Līdz ar to arī uz jautājumu, kas vainojams Ukrainas karā, varētu sekot atbildes - nevis Krievija, bet NATO un ASV kā provokatori. Taču vienlaikus komunikācijas zinātņu doktors mierina - viens ir attieksme, pavisam kas cits - gatavība šo attieksmi arī fiziski aizstāvēt. “Ja esmu Krievijas pusē karā, tas vēl nenozīmē, ka pats esmu gatavs iet ar karogu ielās un aizstāvēt Krievijas pozīcijas. Attieksme un rīcība ir divas dažādas fāzes. Rīcība parasti mobilizē daudz mazāku sabiedrības daļu,” stāsta Mārtiņš Kaprāns.

Dienā, kad gatavību rīkoties varēs mērīt, būs 9. maijs. Rīgas mērs uz tagad izteicies, ka svinības pie tā dēvētā Uzvaras pieminekļa rosinās neatļaut. Kāda šī dienas izvērtīsies Latgales pilsētās un it sevišķi Daugavpilī, būs atkarīgs no šo pašvaldību attieksmes un rīcības.