Zemessardzē patlaban ir 8000 karavīru, profesionālajā dienestā - 6600. Ar to ir par maz. Aizsardzības ministrs uzdevis rast risinājumus un vairs neizslēdz iespēju, ka Latvija varētu spriest par obligāto dienestu.
Lai izpildītu Valsts aizsardzības koncepcijas mērķi, tuvāko divu gadu laikā nepieciešams uzņemt vēl vismaz 1200 karavīru un 2000 zemessargu. Jau pērn uzņemts mazāk karavīru nekā vēl gadu iepriekš. “Es esmu devis uzdevumu ministrijai un arī komandierim nākt pie manis ar ziņojumu – kādā veidā mēs varētu veiksmīgāk audzēt mūsu personālu skaitu, jo mums ir vajadzīgi jauni karavīri, jauni zemessargi. Mums ir vajadzīga jauna pieeja, kā mēs šo mērķi varētu sasniegt,” pauž Artis Pabriks, aizsardzības ministrs (AP).
Tikmēr Nacionālo bruņoto spēku jeb NBS rezerves kapteinis uzskata – ņemot vērā darba tirgus un demogrāfisko situāciju, karavīru un zemessargu skaita griesti jau ir sasniegti. “Bez kaut kādiem ekstravagantiem gājieniem diez vai izdosies palielināt zemessargu skaitu krietni, būtiski divkāršot. Zināmā mērā ir sasniegti likumā noteiktie griesti attiecībā uz profesionālo dienestu karavīriem, jo profesionālā dienesta karavīri ļoti daudz maksā valstij,” norāda Mārtiņš Vērdiņš, NBS rezerves kapteinis.
“Attiecībā par rekrutēšanu, par jaunu cilvēku piesaisti, tu jau neko jaunu neizdomāsi, jo arī tie cilvēki ir tik, cik ir; darba tirgus ir tāds, kāds tas ir. Mēs rēķināmies ar to, ka mums ir jākonkurē arī darba tirgū, ne tikai privātajos sektoros, bet arī ar citām valsts spēka struktūrām, Iekšlietu ministrijas iestādēm, kas ir Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests, robežsardze, Valsts policija,” pauž Rihards Rozenbaums, NBS Rekrutēšanas un atlases centra priekšnieks.
Obligātā militārā dienesta ieviešanai Aizsardzības ministrija ilgstoši ir sacījusi “nē”. Taču pagājušajā nedēļā Artis Pabriks Latvijas Radio sacīja – tā vairs nav tabu tēma. To komentē arī Mārtiņš Vērdiņš, NBS rezerves kapteinis: “Izvairīties no kaut kāda veida obligātā militārā dienesta var vai nu ļoti turīgas valstis, kā, piemēram, ASV, vai nu ļoti drošas valstis, vai nu tādas valstis, kas ir protektorāti, kas balsta savu drošību uz kādas citas valsts drošības garantijām. Tā kā mēs cerams neesam protektorāts, neesam superturīga valsts un esam apdraudēti, tad visas šīs pazīmes liecina, ka mums izvairīties no kaut kāda tipa militārā dienesta ir pagrūti.”
Ministrijā saka – ar pašreizējo aizsardzības budžetu, kas ir 750 miljoni eiro, ieviest obligātu dienestu teju nav iespējams. Lēš, ka sākotnēji būtu nepieciešams investēt 600 miljonus, ik gadu par 3000 jauniesauktajiem būtu jātērē vismaz 110 miljoni. “Viena lieta ir izbūvēt pļavā kazarmas un piesaistīt instruktorus. Tas ir tas, ko Aizsardzības ministrija redz. Tas, ko mēs sakām, ja katrs bataljons ņemtu pa vadam šādu iesaukto jaunekļu un apgrozītu sešus, astoņus mēnešus, integrējot ar Zemessardzes apmācību, gala beigās varbūt dabūtu daļu no šiem karavīriem sev atpakaļ. Pasaulē ir ļoti daudz modeļi,” stāsta Mārtiņš Vērdiņš.
Tāpat kā Latvija, arī Lietuva pēc iestāšanās NATO pārtrauca obligāto dienestu, taču pāris gadus vēlāk gan to atjaunoja. Ilgāka pieredze ir Igaunijai – dienests ir kopš neatkarības atjaunošanas. “Tā mums ir pozitīva pieredze - uzturēt šādu nacionālās aizsardzības modeli. Obligātajā militārajā dienestā jauniesaucamos mēs trenējam 8-11 mēnešus, tad viņi veido rezervistu vienības,” stāsta Lauri Abels, Igaunijas Aizsardzības ministrijas pārstāvis.
Tas esot veicinājis stabilitāti un garantu valsts drošībai. Turklāt iedzīvotāji pie tā ir pieraduši, vairākums uztver saprotoši. “Ir vairāki argumenti - kādēļ. Mēs gribējām efektīvas izmaksas. Lai ar tādu pašu naudas summu uzturētu vienu profesionālu bataljonu, ar tādu pašu naudas summu var iegūt 75% no brigādes. Tas nozīmē, ka tas ietver visa veida iesaucamo un rezervistu apmācību. Viens bataljons pret 75% brigādes,” norāda Lauri Abels.
Risinājumus par to, kā piesaistīt militāros spēkus Latvijā, vēl gaidām. Taču eksperti uzsver – dienestā ir jānotur esošie cilvēki. Pērn tam pievienojās 475 profesionālie karavīri. Zemessardzei – 639 personas.
