Krāšņi, rakstiem un simboliem bagāti – vārdi, kurus ārzemēs dzīvojošas rokdarbnieces saka par latviešu etnogrāfiskajiem cimdiem. To adīšana parāda arī pašas adītājas meistarību. Lai atklātu paņēmienus, kā grāmatās ieraudzītos skaistuļus darināt pašām, jau vairākus gadus tiek rīkotas ekskursijas, kuru mērķis ir tikties ar vietējām sava aroda meistarēm. Šoreiz mīlestība uz latviešu rakstainajiem cimdiem uz Latviju atveda 25 rokdarbnieces no Islandes. Viņas iepazina Kurzemei raksturīgo cimdu adīšanu. Viena no pieturas vietām bija Kuldīga un rokdarbu kopa “Čaupe”.
Uz galdiem dažādi rakstainie etnogrāfiskie latviešu cimdi, darba uzdevums – tikai Kuldīgai raksturīgs cimda valnīša attēls un tā tehniskais zīmējums, pēc kura aptuveni stundas laikā valnītis jāuzada. Šo uzdevumu 25 rokdarbniecēm no Islandes sarūpējušas Kuldīgas kultūras centra rokdarbu kopas “Čaupe” dalībnieces. Cimda fragmentu ar šāda valnīša paraugu viņas atradušas Kuldīgas novada muzeja krājumā, to rūpīgi restaurējušas.
Rokdarbu kopas “Čaupe” vadītāja Arita Svenča: “Kreilisko valdziņu kombinējot ar labisko, veidojas austiņas. Ja tās smuki saliek, tad veidojas rakstiņš. Mums šī ir jau astotā reize, kad uzņemam ārzemnieku rokdarbnieces, katru reizi kaut kas interesants.”
Ceļojumu praktiskajā latviešu etnogrāfisko cimdu rakstu iepazīšanā rīko tautas tērpu centrs “Senā klēts”. Kuldīga islandietēm bija viena no pieturas vietām, tālāk ceļš veda uz Liepāju un Rucavu. Ārzemēs latviešu rakstainie cimdi vairāk iepazīti no grāmatām – Marutas Grasmanes “Latvieša cimdi”, kas nu jau izdota septiņās valodās, grāmatas par latviešu cimdiem izdevuši arī ārzemnieki, piemēram, japāniete Sanae Nakata, viņas izdevumos nokļuvuši arī “Čaupes” adītie cimdi. Tautas tērpu centra “Senā klēts” projektu vadītāja Ziedīte Muze: “Cilvēki dažādās pasaules malās ada un ada, interesējas par latviešu cimdiem un vaicāja, kā tad īsti vajag adīt tos latviešu cimdus, vai nevar braukt uz Latviju un kopā ar latvietēm mācīties adīt. Tā arī ir - kopš 2017. gada no visas pasaules, no ļoti tālām zemēm, kā Japāna, Tasmānija, Amerika un Kanāda, brauc adīt mācīties pie latvietēm latviešu cimdus.”
Ar uzdoto uzdevumu islandietēm dažai iet lēnāk, dažai ātrāk, bet galā tiek visas. Mūsu uzrunātās islandietes atzīst, ka arī, atgriežoties mājās, turpinās adīt latviešu cimdus. “Jūsu cimdi ir ļoti skaisti. Tur adīšanā ir tādi interesanti triki un paņēmieni, kā tos uzadīt. Vienmēr ir aizraujoši iemācīties jaunas lietas. Es jau esmu bijusi Latvijā mācīties iepriekš. Tā bija tik pārsteidzoša pieredze, arī uzzinājām daudz par jūsu kultūru, tautastērpiem, tradicionālajiem ēdieniem – tā ir daudz padziļinātāka pieredze, kad šādi ceļo. Arī mums Islandē ir cimdu adīšanas tradīcijas, bet tās nav tik krāšņas,” stāsta Dagnija Hermansdotira, rokdarbniece no Islandes.
Pērn latviešu etnogrāfisko cimdu adīšanas tradīcijas un prasmes iekļautas Nacionālajā nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā. Ne tikai latviešu, bet arī ārzemnieču veikums šo cimdu adīšanā būs redzams nākamgad apjomīgā izstādē Sabilē Vispārējo dziesmu un deju svētku laikā.
#SIF_NVZ2022
