Lietuvas jūras muzejs. Enkuri

Ja viesojaties Lietuvā, Klaipēdā vai Kuršu kāpās, noteikti dodieties sasveicināties ar delfīniem, roņiem, pingvīniem un citiem jūras iemītniekiem. Vēsturiskajā Nērijas fortā esošais Lietuvas Jūras muzejs, akvārijs ar ekspozīcijām par kuģniecības vēsturi – komplekss, kas ļauj iepazīt jūras dabu un vēsturi, – kā arī blakus esošais delfinārijs aicina iepazīt noslēpumaino ūdens pasauli.

Katru gadu šeit viesojas vairāk nekā pusmiljons apmeklētāju no Lietuvas un ārvalstīm. Patīkami, ka viesi no Latvijas veido pat 40% no ārvalstu tūristiem. Tas Lietuvas Jūras muzejam liek būt mūsdienīgam un dinamiskam, strādāt ar progresīvām metodēm un censties panākt harmoniju starp cilvēku un dabu, veidojot kompleksas ekspozīcijas.

Šoreiz iepazīstināsim ar enkuriem!

Enkurs vienmēr ir bijis svarīgs kuģa atribūts. Jau Senajos laikos stiprāko un uzticamāko enkuru sauca par svētu, jo tā bija kuģa un apkalpes cerība. Enkuri muzejā ir kopš 1971. gada. Tie ir unikāli tehnikas eksponāti uz Nerijas forta vaļņa, bijušajās lielgabalu novietnēs. Gandrīz visi eksponāti ir “slīkoņi”, kas izvilkti no Baltijas jūras, Ziemeļjūras un Atlantijas okeāna dibena. Senākie ir 17.–18. gadsimta buru kuģu enkuri, kuru konstrukcija sastāv no diviem ragiem, diviem lemešiem, kāta ar gredzenu un ozolkoka štoka. Apskatāmi admiralitātes, Holla, Baijersa, Drednout un Klip-anker sistēmu enkuri. Lielākais ir 2192 kg smags enkurs, kas tika atvests no Egejas jūras un 1803. gadā kalts Urālā. To uz Jūras muzeju atveda Lietuvas kuģniecības kapteinis Jozs Karvelis.


Admiralitātes enkuri

Līdz 19. gadsimta beigām visās flotēs tika izmantoti klasiskie divragu buru kuģu enkuri ar ozolkoka štokiem. 1852. gadā Britānijas Admiralitāte kā etalonu apstiprināja admirāļa Viljama Pārkera sistēmas divragu enkuru ar metāla saliekamo štoku. To nosauca par admiralitātes enkuru, un tas ilgu laiku kļuva par populārāko enkuru veidu. Saliekamais štoks rezerves enkuru droši ļāva nostiprināt uz kuģa klāja. Viens no iemesliem, kas lika mainīt koka enkuru štokus uz metāla štokiem, bija tas, ka siltajos ūdeņos koksni sagrauza tārpi, štoki zaudēja savu izturību un salūza. Enkuru nestspēja bija atkarīga ne tikai no to izmēra un svara, bet arī no ragu izliekuma, nagu formas, enkura garuma un diametra attiecības, kā arī no tauvas vai ķēdes garuma, kas savienoja kuģi ar enkuru. Straumes un vēja maiņa attiecīgi maina arī kuģa stāvokli attiecībā pret izmesto enkuru.


Enkuru kaltuve

Enkuru kalšana Klaipēdā 18.19. gadsimtā. 18. gadsimtā Klaipēdā sākās intensīva kokmateriālu tirdzniecība, liels to daudzums tika apstrādāts pilsētas kokzāģētavās un ar kuģiem tika transportēts uz Eiropu. Katru gadu Klaipēdā ieradās vairāki simti buru kuģu. Jūras buru kuģus sāka būvēt arī Klaipēdā. Bija liels pieprasījums pēc dažādiem kuģiem paredzētiem materiāliem un aprīkojuma. Koka buru kuģiem bija nepieciešams daudz metāla apkalumiem, naglām, ķēdēm un, protams, enkuru. Kopš 1738. gada Klaipēdā darbojās enkuru un naglu kaltuve, kas apvienoja šī amata meistarus. Iespējams, zināmākā Klaipēdā tolaik bija kalēju Engelsu ģimene. 1784. gadā Johans Gotlībs Engelss tika uzskatīts par labāko enkurkalēju. Viņš kala enkurus ne tikai Klaipēdā būvētajiem buru kuģiem, pasūtītāju vidū bija arī to kuģu kapteiņi, kas ieradās Klaipēdā, un tirgotāji no kaimiņu ostām. J. G. Engelss kala ne tikai enkurus, bet dzirnakmeņus un vārpstas. 


 Vācu tvaikoņa enkurs

Enkuri ar grozāmiem ragiem parādījās vēl 19. gadsimtā. To darbības princips un galvenā priekšrocība ir tā, ka abi ragi ierokas dibenā un enkurs tiek izmantots ļoti efektīvi. Vienlaikus tā konstrukcija kļuva ļoti kompakta, un šādu enkuru pietiekami droši var nostiprināt uz kuģa klāja vai pie borta. Havkinsa, F. Martina, Dāvida, Šarpontjē un citu sistēmu enkuri ar grozāmiem ragiem kļuva plaši izplatīti. Par etalonu kļuva Hollo sistēmas enkuri, ko ražo un izmanto kopš 19. gadsimta beigām. Apskatāmais “Drednout” sistēmas enkurs piederēja vācu tvaikonim “Hans Bernstein”, kas 03.11.1969. tika izmests krastā Smiltīnē.

 

Vairāk informācijas: www.muziejus.lt

Rakstu sagatavoja Lietuvas Jūras muzejs