Mācītājs ar Latviju sirdī

Kuldīgas Svētās Annas evaņģēliski luteriskās baznīcas sienu rotā liela izmēra Latvijas karogs. Sarkanbaltsarkanas krāsas rotā arī mācītāja Mārtiņa Burke-Burkevica roku un milzīgā izmēra tējas kausu. Viņam tā nav ārišķība, bet pamatīga iekšēja pārliecība. Turklāt Mārtiņš ir ne tikai mācītājs, bet arī zemessardzes kapelāns, un patriotu nedēļa viņam ir nozīmīgs laiks.

Mārtiņš Burke-Burkevics zemessardzē ir septiņus gadus. Kāpēc? Tā esot bijusi iekšēja vēlme būt tikpat cienīgam un godājamam cilvēkam, kādi bijuši abi viņa vectēvi un vecvectēva brālis. “Tā ir tāda iekšējā pārliecība. Manā skatījumā katram vīrietim būtu jāprot aizstāvēt ne tikai savu ģimeni, bet arī tās vērtības, kas ir mūsu valsts, tautas pamatā, ” sarunu iesāk Mārtiņš ar kuru Talsu TV tiekas patriotu nedēļas laikā, kad tiek pieminēta Lāčplēša diena un svinēta Latvijas dzimšanas dienu.

Viņš arī atgādina - kaujas, kas vainagojās panākumiem 11.novembrī, sākās jau oktobrī. Tās bija asiņainas un smagas. Tāpēc tā nav tikai viena diena gadā, vai viens notikums, kas noticis 101 gadu atpakaļ. “Tā ir diena, kas turpinās un iezīmē to, ka tu nedrīksti padoties. Arī kaut kādā pilnīgi bezcerīgā situācijā, pilnīgi bezcerīgās lietās tu vari gūt uzvaru. Jautājums ir, uz ko tu paļaujies? Tāpēc Lāčplēša diena nav aktuāla tikai 11.novembrī. Tai ir jāskan cauri visai dzīvei. Pat pie tām lietām, kas varbūt ir tādas maznozīmīgākas, kaut vai mājas tīrīšana bērnam, pusaudzim. Tev ir jādod šī motivācija, ka tā ir tava cīņa, ka tā ir tava cīņa pašam ar sevi. Ka tu iesāc iet vienu jaunu ceļu, kas tev dod tādu rezultātu, tādu vēstījumu, kas dzīvē palīdz virzīties uz priekšu”, tā Mārtiņš.

Kā kapelāns Mārtiņš Burke-Burkevics uzrunā karavīrus arī svētku laikā. Par izturību, par pastāvību savās domās, savos pamatos un roku nenolaišanu. Viņš arī atgādina atmodas gadu saukli – kaut pastalās, bet brīvi. “Mums nav pastalas, mums ir labi apavi. Dārgāki, lētāki, un tomēr labāki par pastalām. Bet kur ir palikuši tie ideāli un tie mērķi, pamati, kas tika aktualizēti atmodas laikā. Kas ir bijušas tās cerības... Vai viņas ir bijušas tādas, kādas bija 1918., 1919.gadā? Ļoti šaubos! Un ja nav bijuši šie ideāli, kas bija tiem cilvēkiem 100 gadus atpakaļ – domu pamats, vērtību pamats. Nu tad kādā brīdī, protams, tās gaidas un vēlmes ir nulles vērtībā, un tad ir vilšanās. Man nav vilšanās, kādreiz ir skumjas. Par to, ka cilvēkiem nav vērtību, nav pamata, bet ir kaut kāda īstermiņa domāšana. Un tas arī grauj kopā. Tas arī rada augsni visādām marginālām lietām, kas attiecas uz tādām domām kā neizdevušos valsts un vēlme piebalsot tiem, kas šo domu virza tālāk, lai grautu iekšējos procesus,” sarunu turpina Mārtiņš.

Ja daudzi no mums Latvijas karodziņu pie krūts piesprauž tuvojoties Lāčplēša dienai un 18.novembrim, tad Mārtiņam tas ir klātesošs visu cauru gadu – baznīcā, kā grāmatzīme Bībelē vai vienkārši piesprausts pie tējas krūzes. Arī runājot viņš bieži vien to apvij sev ap plaukstu. “Es nezinu, ir cilvēki, kas to uzskata par fetišu. Tā ir mana apliecība – kas es esmu, kas man ir svarīgs un kāpēc es dzīvoju. Kāpēc es esmu tieši šajā vietā. Kāpēc es neesmu aizbraucis kaut kur prom. Kas ir mana pastāvēšana, kas ir mana motivācija? Tā ir mana Latvija! Par to ir cīnījušies mani senči! Par to ir cīnījušies man mīļi cilvēki!”, sarunu noslēdz mācītājs un zemessardzes kapelāns Mārtiņš Burke-Burkevics.


Foto: Ričards Sotaks, Kuldiga.lv