Madonas novada Degumnieku pagastā aizvadīts trešais Baskāju skrējiens. Tajā piedalījās vairāk nekā 40 dalībnieku – gan tādi, kuri trenējas katru dienu, gan tie, kuri atzīst, ka šī ir vienīgā reize gadā, kad saņemas skriet. 

Kāds ar basām kājām staigā pa karstām oglēm, bet cits izvēlas sniegu. Baskāju skrējiena dienā Degumniekos pūš vējš, sniega sega ir bieza un virs tās dažviet sērsna. Tādēļ 13 un 100 metru distances vairs nešķiet tik īsas kā ierasts. Pēdas salst, katrs nākamais solis jau ir kā maza uzvara. Pasākuma dalībnieks Lauris stāsta: “Es vienmēr rēķinos ar to, ko sagaidīšu. Ja pastiprināšu sajūtas, ka būs auksti, tad būs auksti. Ja izslēdzu domas, tad vienkārši baudu procesu.”

Vairāki uzrunātie stāsta, ka pirms tam arī trenējušies, kājas pieradinot pie ilgstoša aukstuma, tādēļ sacensību dienā bijis vieglāk. Pasākuma dalībniece Laura saka: “Kā tikko runāju ar medmāsu, viņa teica, ka tas nav iemesls saslimšanai, bet imunitātes nodrošināšanas avots.”

Nākamgad plānots arī komandu starts, jo daudziem skriet kopā esot drošāk. Taču arī šoreiz bijis kāds jauninājums. Pasākuma organizatore Dace Kalniņa: “Bija tantītes, kuras teica, ka gribētu piedalīties, bet “kur tad es ar plikām kājām, saslimšu vēl”. Ļoti gribējās, lai viņas piedalās, tāpēc šogad varēja skriet arī ar zeķēm.”

Lai gan bija auksti un pēdas durstīja kā ar mazām adatiņām, visi atzīst, ka tas bija to vērts.