Divi kopā saderīgi kociņi, uz kura četrām šķautnēm iegrebtas dažādas zīmes un ornamenti – ar šādu 19. gadsimta dokumentu, kas Pantenes muižā atrasts jau pirms 30 gadiem, Valmieras muzejs iepazīstina arī ReTV Ziņas.

Valmieras muzeja krājuma nodaļas vadītāja Indra Vīlistere saka: “Principā šis birkas koks, no 2 daļām sastādītais kociņš, ir grāmatvedības uzskaites sistēma. Tas, ko mēs šodien darām ar datoru, kalkulatoru un visādām sarežģītām ierīcēm.”

Atceļot dzimtbūšanu, 19. gadsimta sākumā katram pagastam tika dots uzdevums – izveidot labības rezervju noliktavas jeb magazīnas.

Indra Vīlistere: “No šīs pagasta magazīnas katrs no dalībniekiem varēja arī aizņemties, bet noteikums bija tāds, ka jāatdod ar aptuveni 5% uzviju.” Birku koku parādīšanās nav 19. gs. parādība. Mums ir zināms, ka jau viduslaikos šis parādu koks bija,” tiek piebilsts.

Gluži kā bankā mūsdienās – aizņemies miežus, rudzus vai auzas, bet nevis dodot “pliku” godavārdu pretī, bet aizdevumu pierakstot uz koka. Avotos gan liecības atšķiras, taču viens pūrs mērāms aptuveni 60 kilogramos.

Muzeja pārstāve stāsta – tikšanās reizēs tika rūpīgi apskatīts, vai atzīmes kokā nav bojātas vai pārveidotas. Jau tolaik “dokumentu” viltošana bija sodāma. Taču, kad parāds tika atdots vai dzēsts, atzīmes noēvelēja vai nosvītroja ar tinti.

Šādas koku birkas apskatāmas daudzos muzejos Latvijā. Taču retāks eksponāts ir birkas, kurām saglabājušās abas saderīgās puses.

Pēc vairākiem desmitiem gadu, 19. gadsimta otrajā pusē birkas pamazām izgāja no aprites, un iemesls bija visai prozaisks. 

“Kartupeļu audzēšana likvidēja regulāro badu jeb regulāro pārtikas trūkumu ziemas periodā, pavasara pusē. Līdz ar to kartupelis nodrošināja daļu no uztura. Zemnieki izdzīvoja vairāk. Un magazīnas vajadzība bija arvien mazāka,” stāsta Indra Vīlistere.

Un tāpēc birkas kļuva par vēsturi, tomēr atgādina - aizņemšanās principi nekur nav pazuduši arī mūsdienās.