Ja daba devusi asu prātu un radošu izdomu, rodas ne viena vien inovatīva ideja. Tā tas ir arī piecpadsmitgadīgajam Maiguram Spriņģim, kurš dzīvo Dzelzavas pagastā, Madonas pusē. Lai zāle trušiem nebūtu jāplūc ar rokām, viņš uzmeistarojis pats sev mazu zāles trimmerīti. Un tas nav vienīgais jaunieša izgudrojums, kā saka tuvinieki - puisi nemiers un jaunas idejas dīda nepārtraukti.
Tā kā Maigura ģimene saimnieko lauku sētā, puisim jāpalīdz vecākiem visos saimniecības darbos, un viens no tiem – zāles saplūkšana trušiem. Ar rokām vai citādi, tas allaž ir bērnu darbs, tādēļ Maigurs meklējis risinājumu. Pie koka kāta piemeistarojis motoriņu, spoli un uztapinājis pats sev mini zāles pļaujamo.
“Es izdomāju kaut kādu trimmera veidu uztaisīt, lai varētu viegli zāli pļaut, lai varētu ap kokiem appļaut, lai būtu vieglāk un nebūtu visu laiku ar rokām jāplūc. Nu, tad tāds meistarojums te ir – motors, te nāk vadi, te ir slēdzis, kuru uzspiežot viņš strādā, griežas. Šī lūk, ir baterija, uzliekam virsū un tad šādi viņš strādā,” izrādot savu mini zāles pļāvēju, stāsta Maigurs. Tas gan nav vienīgais viņa izgudrojums. Vairākos skiču blokos rodamas gan mašīnas, gan dažādi kuģi un citi rasējumi.
“Man patīk dažādas lietas veidot, domāt, atrisināt problēmas. Idejas rodas tad, kad es sēžu viens pats un ir garlaicīgi, nav ko darīt, tad paņemu lapu un uzzīmēju rasējumu un pēc tam mēģinu to pilnveidot. Visādas mašīnas, kuģi ar gaismām un motoriem, daudz man visa kaut kā. Paskatos Youtubē, pasmeļos idejas, pārplānoju pa savam un uz priekšu! Man jau visa šī gudrība un zināšanas nāk no mana īstā tēta, viņam arī patīk visu kaut ko tādu darīt,” atzīst Maigurs. Kā audžubērns Ilzes Circānes un Ritvara Lēģera ģimenē viņš ienāca pirms trim gadiem, tepat, no radu ģimenes. Zinātkārs, radošs, kā saka audžutēvs Ritvars - atsperīte.
“Visur viņam jābūt, viss viņam jāredz, viss interesē, mierā nestāvēs! Īstenībā viņš mierā ir tikai tad, kad horizontālā stāvoklī,” smejot noteic audžutēvs. Un kā gan citādāk, ja brīvo laiku līdzās izgudrojumiem, Maigurs aizpilda vēl ar citām tehniskām lietām, tostarp motobraukšanu. Tepat līdzās mājām, pats saviem spēkiem, izveidojis trasi , savukārt garāžā, kopā ar brāļiem un draugiem tiek ķīlēts, remontēts un ķibināts uz nebēdu. Par šādu jauniešu darbošanos priecājas arī audžutēvs: “Viss ir super, protams, atbalstu! Vienīgi pēc tam nākas meklēt instrumentus, skrūvgriežus un knaibles, jo ne vienmēr saliek atpakaļ pa vietām. Meklē nu tad pa visu garāžu!” nosmej Ritvars. “Ja ir man kādas liekas baterijas, vēl kaut kas, atdodu viņam, lai darbojas. Viņam jau patīk! Tāpat elektrisko trimmeri, kuru paziņas pirms pāris gadiem mums atdeva un kurš bija nojucis, skatos – jau iet, sataisīts! Nu, lai tik darbojas! Galvenais, kā vidusskolā ies, jo ar augstskolu jau viņam problēmu nebūs, tur veiksies, jo tur ir interese uzreiz.”
Tāds arī esot Maigura nākotnes mērķis - mācīties un kļūt par inženieri, lai radītu lietas, kādu vēl nav. Tikmēr šobrīd- līdz ar māsām un brāļiem, jāpalīdz vecākiem lauku saimniecībā. Nupat, gatavojoties Līgosvētkiem un Pēterdienai, kopīgi arī plūktas Jāņuzāles, veidoti pušķi un pīti vainagi, lai ģimenes budžetā , līdz ar abu vecāku nopelnītajām algām, ienāktu vēl kāds liekāks eiro. Un tagad, pēc svētkiem, atkal, ierastie ikdienas darbi, ko izrādot saimniecību, iezīmē tētis. “Kā var redzēt darba ir ļoti daudz , lauku sētā darba daudz,” ar zināmo frāzi nosmej Ritvars, piebilzdams, ka bērniem visur ir jāpiedalās - jābaro truši, vistas, zāle jāpļauj, jāravē. Tāda nu esot tā laucinieku dzīve, allaž kustībā un darbos. Pats Ritvars savulaik piedalījies starptautiskajā miera uzturēšanas misijā Irākā, šobrīd viņš dienē zemessardzē un šo vīrišķību, kas piemīt pašam, cenšas ieaudzināt arī dēlos. Patstāvība, darba mīlestība, atbildība un pēc labi paveikta darba arī atpūta – tāds ir šīs ģimenes modelis, par kuru rūpi tur arī mamma Ilze Circāne.
“Mēs esam liela ģimene, mums ir savi trīs bērni un trīs audžu bērni, viņi ir patstāvīgi, ja kaut ko vajag no manis, tad viņi nāk un paprasa, bet citādi paši tiek galā. Es domāju, laukos mēs izdzīvosim, nezinu kā pilsētā. Ja cenas augs gan pārtikai, gan visam pārējam, tad nezinu, kā būs. Mums dārzs izravēts, ja viss pieaugs - būs labi!” noteic Ilze, galdā celdama pašas ceptu rabarberu maizi. Un kā gan citādāk, jo vietā, kur saimnieko draudzīgi, darbus dara kopīgi un sētu sapoš gaumīgi, arī grūtuma brīžus pārciest ir vieglāk - ar smaidu un mūžam nerimstošu enerģiju.
