“Drupaču lāde” - tādu nosaukumu savam mājražošanas zīmolam devusi valmieriete Rita Vilne. Pirms apmēram trim gadiem viņa saprata, ka vēlas kardināli mainīt savu nodarbošanos, pievērsās kūku cepšanai. Nu Rita atzīst, ka beidzot atradusi savu īsto aicinājumu un ir laimīga, jo darbs ir arī viņas sirdslieta.
Kad apciemojam Ritu, viņa rosās savas mājas virtuvē. Rullē mīklas ripas medus kūkai, no sarkanā samta biskvīta veido nelielas, dekoratīvas krēma kūciņas, cep pīrādziņus. Viss notiek ātri un raiti, un mājražotāja atzīst, ka arī to pa šiem gadiem iemācījusies - ja jāsagatavo lielāks daudzums gardumu, jāstrādā veikli. “Vienā rītā pirms tirgus cepot pīrādziņus, uzņēmu laiku - sagatavot pannu ar 30 pīrādziņiem man aizņem deviņas minūtes. Domāju, intereses pēc jāpaskatās, cik ilgā laikā es varu 180 pīrāgus sacept. Ar visu cepšanu apmēram stunda un 20 minūtes. Galvenais ir nolikt uz mutes, lai netaisās vaļā.” Šo gudrību Rita aizguvusi no pieredzējušas cepējas, jo agrāk, lai kā arī centusies, pīrāgi cepoties sprāguši vaļā. “Es no bērnības visādas gudrības biju saklausījusies. Piemēram, ka tajā brīdī, kad mīklai liek klāt raugu, jātur ciet mute, citādāk visiem pīrāgiem būs mutes vaļā. Labi, taisu, bet tie pīrāgi kā veras, tā veras vaļā. Nesanāk - turi muti ciet vai neturi. Tad prasīju tantei, kā viņai vienmēr sanāk tik skaisti pīrāgi. Un viņa saka - tu viņus uz mutes nevari nolikt, vai?!” Nu jau pīrāgus - tāpat kā daudzus citus gardumus - Rita var pagatavot gluži vai aizvērtām acīm, tik ļoti ierasts ir šis process, taču vienmēr tā nav bijis, un kādreiz viņa nebūtu ticējusi, ja kāds teiktu, ka viņa būs mājražotāja. Bijusi pārliecināta, ka lai nu ko, bet “uz pasūtījuma” gan nevienam neko neceps un pie plīts visu dienu nestāvēs.
Par valmierieti Rita sevi sauc nu jau gadus 20. Pirms tam dzīvojusi Madonā, taču pienācis brīdis, kad gribējies ko dzīvē kardināli mainīt, un izlēmusi pārcelties uz Valmieru. “Noliku istabā karti un skatījos, kur es gribētu dzīvot. Nekad iepriekš nebiju bijusi Valmierā. Sapratu, ka uz Kurzemi negribu, uz Latgali arī laikam nē. Nospriedu, ka Valmierā ir tāds foršs centrs, tur noteikti ir kaut kādas iespējas. Un pēc mēneša es jau biju šeit atradusi darbu, vēl pēc mēneša bērni jau arī bija pie manis, dzīvojām visi Valmierā.” Rita smej, ka vienīgais, ko viņa nekad nav profesionāli mācījusies, ir ēst gatavošana un kūku cepšana, jo līdz šim iegūta izglītība vairākās jomās. “Es esmu skolotāja. Skolā arī strādāju, pirms atnācu uz Valmieru. Pēc tam izdomāju, ka gribu mainīt visu, es vairs negribu skolu, bet gan darīt kaut ko citu.” Izdomājusi, ka jāpamēģina papīru darbs. “Pastrādāju Uzņēmumu reģistrā, tad sociālajā apdrošināšanā, pēc tam pēdējā darba vieta man bija “Valmieras namsaimnieks”. Visi darbi saistīti ar klientu apkalpošanu, jārunājas ar cilvēkiem, bet beigās es sapratu, ka negribu vairs neko no tā visa.” Rita spriež, ka savā darbā izdegusi, un sapratusi, ka atkal kas jāmaina. “Kādu pusotru, divus mēnešus daudz domāju, ko es gribētu darīt. Sapratu, ka aiziet uz darbu nevaru, man tur nepatīk, bet - ko es tieši varētu mainīt? Arī nezinu.” Tā nu, dzīvojot pa māju un veicot ikdienas pienākumus, arī gatavojot ģimenei maltītes, pamazām radusies doma par kūku cepšanu. Bijis laiks arī dažādiem eksperimentiem. Sapratusi, ka tīri labi izdodas. “Vienā dienā es vīram saku, ka šausmīgi negribas iet uz darbu, negribu sēdēt pie tiem papīriem. Varbūt varētu cept kūkas.” Vīrs šo ideju atbalstījis, un Rita teic, ka arī tas bijis ļoti svarīgi - bez ģimenes atbalsta diez vai ko tādu varētu uzsākt.
Pagājis apmēram gads, kad apmeklētas meistarklases, apgūti dažādi kūku cepšanas knifiņi, un tad jau Rita sākusi domāt, kā vislabāk piesaistīt klientus. Runājoties ar paziņām, nonākusi pie domas, ka varētu savu produkciju piedāvāt Valmieras tirgū, un jau vairāk nekā gadu sestdienas viņai ir tirgus dienas. “Tagad tas man ir kā dzīvesveids. Nu kā tu sestdienā neiaiziesi uz tirgu. Reizēm jau pat nav laika tai tirgus dienai pieslēgties, un tad man zvana - kur ir pīrādziņi,” smejoties stāsta mājražotāja.
Rita teic, ka ļoti cenšas atbalstīt citus vietējos ražotājus, šajā laikā iepazītas apkārtnes saimniecības, un savai virtuvei pēc iespējas pērk viņu produkciju. “Es saprotu, ka tas brīžiem māksā dārgāk, nekā aizejot uz jebkuru lielveikalu. Bet man patīk vietējais produkts, un tepat visi mēs kopā grozamies, mēģinām viens otru stutēt, atbalstīt un darīt. Nevienam nav viegli un vienkārši, vismaz tādā veidā varam palīdzēt viens otram, kaut drusku.”
Arī konditorejā ir sava mode, tāpēc bija jāapgūst gan musa kūku un spoguļglazūras gatavošana, gan ciparkūku cepšana. Kādā meistarklasē mācījusies gatavot filigrānus kūku dekorus - cukura ziedus. Kā piemiņu saglabājusi pirmo pašas gatavoto rozi, hortenziju un ceriņziedu zariņu, kas, ielikti vāzes, izskatās gluži kā īsti. “Nav grūti, tā ir sava veida meditācija. Sēdi, virpini, spēlējies kā bērns ar plastilīnu. Formiņās nospied, uztaisi faktūru. Piemēram, ceriņzieds ir ļoti vienkāršs, bet laikietilpīgs. Tur daudz to ziediņu. Jo vairāk tos sataisi, jo labāk izskatās.”
Mājražošana pavērusi ceļu vēl kādam darbam. Vismaz divas reizes nedēļā, bet dažkārt arī biežāk, Rita rosās pavisam citā virtuvē - “Kristīgā žēlsirdības centra” labdarības virtuvē Valmierā, kur pilda pavāra pienākumus. Lielākoties gatavo maltītes “Senioru aplim”, kas ir ēdienu piegāde mājās apmēram 40 pensijas vecuma cilvēkiem, kuri paši līdz zupas virtuvei nevar nokļūt. Viņa atzīst, ka šis ir darbiņš ar īpašu pievienoto vērtību. “Bieži vien mums tā īsti nepaliek pāri uzmanības, ko veltīt vecajiem cilvēkiem. Mēs neviens nekļūstam jaunāki, jāsāk pamazām krāt tos karmas punktus. To jau neviens nezina, kā būs ar mums pašiem, kur noliksim savu galvu. Es gribu ticēt, ka būs tādi cilvēki arī turpmāk, kas rūpēsies, kas darīs, kas pieskatīs. Ja man nepatiktu un būtu kā pret kalnu jāiet, tad droši vien es to nedarītu, bet šobrīd man patīk tas mērķis, kam es to daru.”
Rita atzīst, ka ne mirkli nenožēlo savu lēmumu tik kardināli mainīt savu nodarbošanos. Viņa smejas - vajadzēja paiet 45 gadiem, kamēr sapratusi, ko patiešām vēlas darīt, un cer, ka nākamos 45 tikai ceps.
