Pienākusi septembra pirmā sestdiena, sācies skolas laiks. Jā, jā, jau septembris! Toreiz, kad iesāku aprakstīt savas pārdomas, vēl bridu ceriņos, bet nu jau pīlādži gatavojas un mežmalās viršu klājiens. Kā tai smeldzīgajā Elīnas Zālītes dzejolī:
Virši zili, virši sārti
Tā kā jūra zib un zied.
Pēdējie tie goda vārti,
Vasarai, kur cauri iet.
Kārtējā vasara stāv pēdējos goda vārtos, atvadoties pamet atpakaļ skumju skatienu. Drīz sāksies lietavas, uzkritīs pirmās salnas, koki izģērbsies kaili un drebēs saltuma gaidās. Bargais rudens, ar kuru tiekam biedēti kopš pavasara, jau mīņājas pie namdurvīm. Dziedi vai raudi, skumsti vai priecājies, laiks neapturami maļ savu maļamo – dienas, nedēļas, mēneši un gadi iekrīt kā lielā bedrē un pazūd bez pēdām. Zinu, ka ir muļķīgi ļauties šim sentimentam, tāpēc labāk rīkoties, lai uzlabotu omu.
Saklausījušies, ka augusta nogalē gaidāmas pēdējās īsti vasarīgās dienas, devāmies ceļā. Vai nav lieliski, ka, nobraucot tikai pārsimts kilometrus, Latvijā iespējams nokļūt, kur vien vēlies – pie jūras Kurzemē vai ezera Latgalē, uzkāpt gleznainajā Gaiziņā vai kuģot ar plostu pa Gauju un rāpties Ērgļu klintīs pie Cēsīm? Dodoties no savas Vecpiebalgas, kā smejies, kurp deguns rāda, pēc pāris stundām jau atradāmies pie igauņu robežām un ieripojām Apē, vienā no Vidzemes mazpilsētiņām Latvijas pašos ziemeļaustrumos. Vaidavas dabas taka – pārdomāti iekārtota un sakopta – vedināja domāt, ka šejienieši mīl savu dzimto vietu, kaut arī dienas vidū pilsētiņa šķita kā izmirusi. Neviena cilvēka, mašīnu laukums tukšs, tikai stiklotā tūrisma informācijas centra durvis līdz kājai vaļā, lai iebraucēji saprot, ka tiek gaidīti.
Vai zinājāt, ka līdzās Apes vidusskolai kopš 1983. gada atrodas Elīnas Zālītes piemiņai veltīta bronzas skulptūra, kas tapusi, pateicoties daudzu apeniešu un citu interesentu ziedojumiem, ieskaitot skolēnu un skolotāju talkās sapelnīto naudiņu? Pirms trīspadsmit gadiem pieminekli nozaga, tomēr tas atliets vēlreiz un 2016. gada vasarā Apes pilsētas svētku laikā svinīgi uzstādīts no jauna. Dzejniece, rakstniece un tulkotāja Elīna Zālīte Apē aizvadījusi bērnību un jaunību. Jauki, ka viņa nav aizmirsta – mazpilsētiņā iekārtota arī memoriālā māja. Un ir tik mīļi ieraudzīt, ka ielas malā it kā nekurienes vidū sarūpēts glīts foto stūrītis, kur atbraucējiem nobildēties ar Apes uzrakstu fonā.
Atzīšos, man Ape likās apburoša. Pamanot pie vienas no mājiņām uzrakstu par īpašuma pārdošanu, vakarā ielīdu sludinājumu lapā, lai paskatītos cenu. Protams, ka tikai joka pēc, tomēr tādi joki ar mani nenotiek bieži.
Pārdesmit kilometru attālumā no Apes atrodas Alūksne. Abi ar mazdēlu-trīsgadnieku nolēmām pavizināties ar šaursliežu vilcieniņu, jo tādu iespēju taču nedrīkst palaist garām. Maršrutā Alūksne-Gulbene bānītis kursē katru dienu divas reizes, pa ceļam piestājot dažās stacijās. Biļetes tirgo konduktors jeb, kā mazdēls teica, vilciena policists – īsta eksotika. Gandrīz tukšajā vagonā atļauts gan galvu pa logu var izbāzt un silto vēju izbaudīt, gan koka solā pasnaust, gan vilciena svilpē ieklausīties un garām slīdošās ainavas apbrīnot. Izkāpām Stāmerienā, manuprāt, vienā no visvisvisskaistākajām vietām uz pasaules. ,,Oma, es vēl daudz, daudz gribēšu ar tevi un Papiju eckusijā,” puika teica. Ļoti ceru, ka viņš reiz kļūs par Latvijas patriotu.
Tā kā speciāli neplānojām nekādus brīvdienu maršrutus, tad brīvi ļāvāmies sajūtām, un citudien tās teica, ka jāaizšauj līdz Burtniekiem. Tik vilinošs nosaukums! Un arī lielais, kā stāsta, zivju pārpilnais ezers turpat – jāaizbrauc paskatīties, vai vēl uz vietas. ,,Esiet sveicināti Burtniekos!” sagaida ceļam pārvilkts plakāts. Vai nav vareni? Uzreiz tāda kā pacilātības sajūta, kas gan mazliet noplaka, secinot, ka, tāpat kā Apē, miestiņš tukšs un kluss, pie tam diezgan daudz pamestu māju, ar dēļiem aiznaglotu logu, neapkopti mazdārziņi. Leģendām un teikām apvītais ezers snauduļo vientulīgs, peldvietā ne dvēseles, arī Vīsraga dabas takā nevienu nesatiekam. Baltā baznīca gan rūpīgi apkopta, mācītājmājas pagalms tāpat, bet cilvēkus nekur neredz. Muižas parka kokos žūžo vējš. Zarainie milži gan noteikti daudz ko varētu pastāstīt. Piemēram, par neprātīgajiem cilvēkiem, kuri (acīmredzot padomju laikā) gleznainajā pakalnā virs muižas atliekām uzbūvējuši šausmīga paskata nu jau iznīcībai nolemtu celtni ar nodrupušu skursteni, kuras agrāko pielietojumu tā arī nemācējām atšifrēt.
Uz Krimuldas pusi aizveda vēlme piedalīties Krimuldas muižas divsimtgades un sanatorijas ,,Krimulda” apaļās simtgades svinībās. Nezinu, kā ir ikdienā, bet svētku reizē muižas pagalmā ļaužu bija ka biezs. Glāsmaini maigs un silts augusta vakars, skaists koncerts, neliela, improvizēta kafejnīca, kur nogaršot vietējos vīnus, un salidojuma dalībnieku priecīgās čalas. Tas viss radīja sajūtu, ka Krimulda ir vieta ar bagātu dvēseli. Nemaz nerunājot par dabas krāšņumiem, jo - kas gan var būt skaistāks par skatu no Krimuldas pils terases uz romantisko Gaujas senleju! Muižas pēdējais īpašnieks Pauls fon Līvens par šo vietu teicis: ,,Ļaudis atnāk, karo un aiziet, bet majestātiskā un noslēpumainā Krimuldas ielejas aura, kā bija, tā vienmēr pastāvēs. Gadu pēc gada lakstīgalas pogos savas iemīļotās dziesmas, pērkons dārdēs un atbalsosies no krasta uz krastu, bet upe nenogurdināmi vels savus viļņus, skalojot krastu un veidojot arvien jaunu gultni…”
Mazās vietas Latvijā. Mazas, bet ar lielu dvēseli. Diemžēl daudzas no tām baisi tukšas. Neesmu speciāliste, bet, pabraukājot pa Latvijas laukiem, ar neapbruņotu aci redzams, ka pēdējos gados tie zaudējuši simtiem un tūkstošiem cilvēku. ,,Sadales tīklu” darbinieki stāsta, ka katru dienu vairākas lauku mājas tiekot atslēgtas no elektrības ,,uz pavisam”. Katru dienu! Vienā novadā vairāk, citā mazāk, bet, arī pa lielajiem ceļiem braucot, no likteņa varā atstātām viensētām pretī raugās akli logi. Bija māja, saimniecība, vairs nav. Kur palikuši iedzīvotāji? Neba jau nu visi saskrējuši Rīgā un tai tuvējos novados, pēc labākas, modernākas infrastruktūras un augstākas izglītības kvalitātes tīkodami. Daudzi atstājuši Latviju uz visiem laikiem. Raksta un komentē sociālajos medijos, gvelžot daudz muļķību, ko radījis aizvainojums, ka dzimtenē viņiem nav izdevies. Tik ļoti nav izdevies, ka jāmeklē mājvieta un darbs svešumā. Kad tur atkopsies, vai atgriezīsies?
Rudens savā paletē jauc krāsas, lai izgreznotu Latviju. No Apes līdz Burtniekiem, no Rojas līdz Krimuldai, no Liepājas līdz Daugavpilij ar pašu Rīgu vidiņā.
Lai mums visiem skaidras, laimīgas un mierīgas dienas!
