Meklējot mājas sev

Psihoanalīzes tēvs Zigmunds Freids Mājas tēlu izmanto kā simbolu, māju atjaunošanu identificē ar cilvēka vēlmi sakārtot iekšējo pasauli.

No šī izriet, ka, pērkot brukušu māju, atjaunojot to, ikviens īpašnieks simboliski līdzsvaro ne tikai sevi, bet harmonizē arī Latviju.

 “Tūliņ aiz līkuma būsim klāt!”

“Senču māja?”

“Vismaz divsimt gadu!”

“Ja jau dārgo senču mājas, aiz ko nātres neizpļautas?”

“Tās atbaida pret māju zagļiem un reimatismu!”

“Jumts bīstami ieliecies…”

“Zin’ ko? Kamēr papiņš vēl dzīvs, tikmēr mājas nepārdosim! Pigu tev, ne māju, gudriniek!” 

Pārdodot nekustamos īpašumus Latvijā, paši īpašnieki safotografē, ievieto sludinājumu portālā un gaida interesentus. Ja tiek pārdoti īpašumi laukos, sludinājumos bieži ir minēts, ka “pārdod saimnieks”. Skan labi. Piebilde “starpniekus netraucēt” jau norāda uz saprātīgu apdrošināšanos nebūt muļķim un nepārdot pirmajam interesentam par sviestmaizi, ko vēlāk pārpircējs gan jau noteikti uzsitīs gaisā divtik, trīstik.

Kurš meklējis māju laukos, zina, cik tas ir satraucošs brīdis – stumdīt datorpeli, šķirt lapu pēc lapas, lasīt sludinājumus. Uzmetot acis pārdodamajām mājām, var iedomāties, kāda varētu būt dzīve. Skatoties datorā, ikvienu māju domās var piemērīt sev: verandā varētu dzert rīta kafiju, pirtiņā uzkarsušam ieņurkot dīķī, meditēt zem ābeles kā Budam, līdz uznāk apskaidrība. Sapņojam tālāk.

Kurā novadā izvēlēties māju? Varbūt mainīt visu un aizdoties uz vietu, par ko vispār nekad nebija pat dzirdēts? Domas par viensētu. Ideāli, ja māja atrastos stundas/pusotras, simts kilometru attālumā no Rīgas, kur pārsvarā dzīvo potenciālie pircēji, skaistā vietā, māja diža kā Brīvdabas muzejā, smuki būtu dakstiņu jumts, balti logi, durvīm vecie kliņķi, tualete ar ūdeni iekšā, pie izbraucama ceļa, pie jūras, ezera vai upes, kaimiņi būtu it kā tuvu, tomēr nemanāmi, augļu dārzs būtu labi, apkārt vajadzētu lielus dižkokus, netālu būtu mežs, kur sēnes un ogas.

Tas tikai iecerētās sētas vēlmju sākums!

Drīz vien bez visādiem romantiskiem un ainaviskiem smukumiem vēlmju listē parādās sadzīve – jābūt elektrības pieslēgumam, dzeramo ūdeni jāņem no dziļurbuma, vajadzētu jau būt tā, ka ir klēts, garāža, malkas šķūnis, kas varētu būt ļoti noderīgs īpaši šajā ziemā. Paši saprotiet - kāpēc. Tikai malka jāgādā.

Sazvanījies ar pārdevēju, mājas meklētājs cerīgi dodas vietraugos.

Variants Nr.1. Ceļš līdz mājai izrādās tālāks, kā domāts. Māja ir remontēta, kā teikts sludinājumā, abet labāk nemaz nebūtu līmējuši tapetes rozā ar sudraba palmetēm, nebūtu saķēpājuši grīdas ar brūnu krāsu, sasodītos plastikāta logus vecām mājām vispār vajadzētu aizliegt mainīt, jo tie māju padara tādu, kas izskatās aklām acīm kā pēc Brēgeļa. Sludinājumā minētais pirts dīķis aizaudzis, izskatās pēc mārka. Cena būtu paceļama, bet - vai tev to vajag?

Senču mājas variants Nr.2. Ceļš līdz mājai neizbraucams, aizaudzis, tā nav, atslēga priekšā, bet viegli atdarāma, atliecot naglu. Pēdējie dzīvotāji, kas ielaisti dzīvot, vēlējušies uztaisīt pa smuko – siltinājums birst no griestiem, šie uzlikuši polietilēna plēvi pa visu istabu kā baldahīnu, kolhozu laikos liktais šīfera jumts turas uz dievvārdiem, plīts izārdīta, toties dīķī – ah! un oh! – ūdensrozes. Cena? Neadekvāti augsta cilvēkiem, kas šajā senču mājā nav ne dzīvojuši, ne pie mājas strādājuši. Par ko te maksāt?

Realitāte Nr.3 – vissirsmuki, vissirsakopjams, viss ir saremontējams, bet baltais Latvijas zemes ceļš iet mājai tik tuvu gar pašu paksi, un pat tik ļoti, ka baltu putekļu kārta nosēdusies istabās uz grīdas, it kā būtu izbiruši milti. Bailes pirkt. Garāmbraucošās mašīnas var neizņemt virāžu, iebrauks ķēķī.

Domas par savu lauku māju turpina urdīt. Kāpēc māju vajag? Cik bieži aizbrauksi? Vai tiešām vēlies mainīt ierasto dzīvi ar ērtībām uz 19. gadsimtu? Nē, nu jā, saprotiet… Kā uznāk vasara, tā es’i beigts, kā velk uz zemēm, kā atceros bērnību, vecvecāku lauku mājas, siena vākšana jau tagad šķiet kā viena no skaistākajām izklaidēm. Būtu labi, ja nevajadzētu daudz ieguldīties. Tipiskas vēlmes par mājām.

Braucot uz Tirzasleju, pa ceļam redzu ejam lauciniekiem visai neierastās drānās ģērbtu pulciņu: vēl stalts sirmgalvis, tam zosu gājienā pakaļ tek jaunie. Satiekamies pie Tirzas Svētavota. Ņemam ūdeni. Šie arī:

“Mō’gen! Vasser ist gūt!”

“Gūten Morgen… Tāg! Jā-ā, jā-ā, šmeken zēr gūt!”

Tā un tā – Jenss. Vīrs sniedz roku. Pārējie svītā – viņa pēcnācēji. Esot apņēmības pilns atrast, apmeklēt un atvasēm parādīt māju, kurā viņa vecvectēvs – Tirzas ārsts dr. med Hugo Meijers 1911. gadā dzīvojis. Jensa vecmāmiņa atcerējusies un līdz pat savai nāvei visiem nebeidzami stāstījusi par savas bērnības mājām Tirsen pagastā: cik mājas esot bijušas skaistas, cik labi iekārtota bijusi ambulance tēva ārsta praksei, cik balta bijusi Tirzas baznīca, cik salts un salds bijis avota ūdens, no kura ņēmuši lietošanai, cik liels bijis ābeļu dārzs un kādi diži koki gar ceļmalu. Jenss nekad nebija bijis Latvijā, bet māju, kuru kā savu jutuši viņa senči, pēc nostāstiem vien viegli varējis atrast. Māja bijusi sarkaniem ķieģeļiem, ar dakstiņu jumtu, baltiem logiem. 

“Varbūt varētu nopirkt vecmāmiņas māju?”

“Mana vecvectēva dokumentos vēl joprojām glabājas līgums, kur dr.med. Hugo Meijers 1911. gadā slēdz vienošanos par… dzīvokļa īrēšanu.” Saticies ar Jensu un viņa pēcnācējiem, atzīst īpašnieks.

Uff, ūdeni smeļot, nodomājam, cik labi, ka māja, ko Jenss domāja kā savu, vēl stāv kalna galā, pie laba ceļa. Tajā dzīvo pēcnācēji. Bet tādu māju nepārdod.