Pēc vērienīgajiem pasaules mēroga orientēšanās un  biatlona mačiem Madonā aizvadītas kārtējās plašu rezonansi izraisošās sacensības. Šoreiz kamanu suņu sportā. Lai arī sacensībās izpalika pasaules mēroga sportiskā elite, sacīkstes bija spraigas un skatītājus piesaistošas.

Balti sniegota diena, azartiski sportisti un harizmātiski suņi – tas ir pasaules kausa posms kamanu suņu sportā, kas šoreiz nu jau ceturto reizi notiek Madonā. Vienlaicīgi tas ir arī Latvijas Ziemas čempionāts.  “Pirmo reizi uz tādiem kalniem. Pats esmu no Jelgavas esmu, slēpoju ļoti reti. Šī ir kāda desmitā reize. Viens kritiens ar suni kopā bija pašā sākumā, bet ļoti apmierināts. Interesanti, aizraujoši, ir lielāks ātrums,” stāsta Jānis Zvaigzne, kas pirmo reizi piedalās kamanu suņu sacensībās.

Sacensību dalībnieks no Igaunijas Hardi Riis: “Trase bija vieglāka nekā pagājušajā gadā. Daži lielie kalni bija izņemti, bet beigu posms tāpat grūts – jātiek garām pieciem konkurentiem. Mans pirmais suns bija malamuts. Sāku piedalīties sacensībās, iepatikās. Izrādījās, ka malamuti sprintā ir pārāk lēni, tāpēc tagad ir haskijs.”

Sacensībās skijoringā, kamanās, minipulingā un stafetē ar biatlona elementiem piedalījās vairāk nekā 50 dalībnieki no Lietuvas, Latvijas un Igaunijas. Citreiz plaši pārstāvētā Krievija šoreiz izpalika, savukārt daļa citu valstu dalībnieku šajās dienās piedalās Pasaules čempionātā, kas norit Zviedrijā. Neraugoties uz to, dalībnieku skaits pat lielāks, nekā bija pērn. Sacensību galvenais organizators, kluba “Dog Sport Carnikava” vadītājs Artūrs Jakobsons: “Daudzi dalībnieki pirmo reizi ziemas sacensībās. Saņēmās un atbrauca uz šejieni, par ko mums ir ļoti liels prieks. Mazliet vienkāršojām trasi, uztaisījām nedaudz mazāk tehnisku, cik nu Madonā tas ir iespējams. Domāju, ka tas bija pareizs lēmums. Visi dalībnieki ir apmierināti, priecīgi. Tas ir galvenais.” 

Malamuts, Sibīrijas haskijs, vācu īsspalvainais putnu suns vai cita šim sporta veidam piemērota šķirne nav būtiskākais, uzsver dalībnieki. Pats svarīgākais ir mīlestība pret suni. “Tas ir dzīvesveids. Mēs iemīlējām suņus. Ar to tas arī viss sākās. Mēs esam suņiem, nevis suņi ir mums,” saka sacensību dalībnieks, biedrības “Sniega suņi” no Ogres pārstāvis  Kristaps Imaks.

“Mums pašiem pieder 26 sunīši. Pusīte no tiem ir adoptēti. Cilvēki nav tikuši galā, izmetuši vai atdevuši patversmēm. Mēs esam viņus paņēmuši. Nodarbojamies ar sportu, lai parādītu, ka to var jebkurš suns. Arī tas, kas ir pamests. Viņam ir otrā iespēja strādāt, kā pienākas kamanu sunim,” saka sacensību dalībniece, biedrības “Sniega suņi” no Ogres pārstāve Iveta Preisa-Imaka.

“Daudzi mums ir jautājuši, vai tā nav suņu mocīšana. Mēs suni nekad neesam spieduši skriet. Viņiem tas ļoti patīk, viņi bez tā pat īsti nevar. Tad, kad pieliek suni priekšā, nav svarīgi – slēpo, brauc ar riteni vai skrien. Caur to pavadu pilnīgi jūti visas suņa emocijas, suns jūt arī tavējās. To pat nevar īsti paskaidrot, tas ir jāizmēģina pašam,” norāda Artūrs Jakobsons.

Šobrīd Latvijā ir reģistrēti astoņi kamanu suņu klubi, apvienojot vairāk nekā trīssimt biedrus, taču kopumā šim sporta veidam pievērsušies krietni vairāk cilvēku. Jāuzsver, ka īpašu sajūtu notver arī ikviens, kurš ieradies uz sacensībām kā skatītājs. Suņu saimnieki ļauj savus sacīkšu biedrus gan fotografēt, gan samīļot.