Mēs pārtiekam viens no otra. Un nevis no pārtikas precēm

Šoreiz sākšu ar pagājušās sestdienas lielo notikumu. 18. februāra vakars, Cēsu koncertzāle. Mums biļetes uz ,,Pērkona” koncertu, ko atnesis Ziemassvētku vecītis, gandrīz jau aizmirsušās. ,,Pērkons”? Simtreiz tak dzirdēts, repertuārs no galvas zināms, tiesa teksti vienmēr saturīgi, bet vai tas ko mainīs? Kulakova grupa kopā ar simfonisko orķestri? Dīvains salikums, un tāds kā slinkums kaut kur doties, aiz loga sāk puteņot, bet līdz Cēsīm piecdesmit kilometri… 

Sev par kaunu jāatzīstas, ka maldījos apmēram tādās pārdomās. Bet tas Ziemassvētku vecītis, kurš tepat tuvumā nu kā tu viņu aizvainosi? Labi domājis, gādājis biļetes, aicinājis. Skaidrs, ka nedrīkst slinkot – pucējamies un braucam! 

Ceļa apstākļi tiešām nepatīkami, kāds grādiņš plusā, bet no gaisa gāžas riebīga šļura. Cēsis kā parasti skaistas, arī nejaukos laika apstākļos, arī tumsā. Un koncertzāle spīd vienās ugunīs – eh, cik labi, ka tomēr saņēmāmies. Pacilātība un prieks pamazām pilda sirdi.

Tā kā esam laicīgi ieradušies, varam novērot, kā ļaudis nāk un nāk. Skaidrs, ka zāle būs pilna. Tā arī notiek. Protams, jo uzstāsies taču ,,Pērkons”! Publika dažāda, tomēr pārsvarā tādi kā mēs – paaudze, kuriem dumpīgā Kulakova grupa bija elki, protesta dziņu kurinātāji un apbrīnas objekts. Kā nu būs? Vai grandēs tikpat vareni kā jaunībā? 

Uz skatuves kāpj orķestris, pa vienam it kā kautrīgi uznāk pērkonieši. Zālē uzšūpojas ovācijas, un top skaidrs, ka BŪS. IR! Viss NOTIEK! No pirmās līdz pēdējai dziesmai, divu stundu garumā (ar starpbrīdi nervu nomierināšanai) - kā vienā elpā! Orķestri diriģē Andris Veismanis. Necik daudz no muzikālajām niansēm nesaprotu, bet jūtams, ka instrumentu skanējums atstrādāts līdz perfektumam. Gaumīgi, skaisti, jaudīgi. Tik jaudīgi, ka publika nespēj nosēdēt krēslos, koncertzāles jumts, šķiet, tūdaļ pacelsies gaisā un aizlidos pa vējam. Trauslās Ievas Akurāteres vienreizējā balss, plastika, elegance kopā ar apbrīnojamu spēku. Kulakova lēnā runa ar nazālajām notīm, kuras tik labi pazīstam un mīlam. Protams, visi grupas dalībnieki ir miljons, un arī otrajā daļā meistarīgi izspēlētā kārts ar agrākā pērkonieša Naura Puntuļa uznācienu ir īsti vietā un laikā. ,,Mēs pārtiekam viens no otra, nevis no pārtikas precēm,” šodienas kultūras ministrs dzied, priekšnesuma vidū paverot savu fascinējošo operas solista balsi, un publika gavilē, stāvot kājās.  

,,Mēs pārtiekam viens no otra, nevis no pārtikas precēm.” Visu nedēļu netieku no šiem vārdiem vaļā. Prātoju, cik dzīvē interesanti iekārtots. Varam viens otru celt un bagātināt, bet varam arī apēst maizes vietā. Cik daudz drīkst atļauties paņemt no otra sevis ,,uzbarošanai”? Kāds dalās labprātīgi un neprasa, ko dosi pretī, kamēr cits alkaini sargā to, kas viņam pieder, un tai nav jābūt naudā pārvēršamai mantai. Cik ilgi var dāvināt un dalīties, ja negausīgs ņēmējs nezina mēru? Cik ilgi drīksti no otra ņemt un ņemt, ja pašam nav, ko iedot pretī? Kas ir tie cilvēki, kuri mūs bagātina? Ar kuriem laimīgā kārtā dzīvojam vienā laikmetā un, krustu šķērsu katrs pa savu dzīvi ejot, kādā ceļu krustpunktā esam satikušies.  

Otrdienas vakarpusē Vecpiebalgas bibliotēkā tika sumināta vietējā zobārste  Ingūna Ruma, kura ļāvusies pierunāties un izstādīt bibliotēkā savas gleznas. Faktiski – atklātu stāstu par sevi, jo gleznojusi pašas priekam, ļaujoties iedvesmai, tātad to, kas kurā brīdī uz sirds. Atpūtai, relaksācijai, dvēseles līdzsvaram, mieram. Ingūna kopā ar vīru Aivaru (arī viņa foto mākslas darbi aplūkojami izstādē) Vecpiebalgā ir ienācēji, dzīvo šeit ne pārāk sen. Tas ir milzīgs ieguvums, ka pagastā nu jau kādu laiku ir pašiem savs zobārsts. Pacientu, protams, netrūkst. Daktere ir pieredzējusi, stingra un, kā saka, ar kārtīgu krampi. Sportiska, droša, ziemā peldas āliņģī, iet medībās par dzinēju. Kurš būtu iedomājies, ka viņa glezno? Nepainteresējos, kā mūsu bibliotekārīte uzzinājusi par dakteres ģimenes vaļaspriekiem, bet fakts ir noticis un izstāde sarīkota. Cilvēki ir gatavi dalīties. 

Vecpiebalga atrodas apmēram pusceļā starp Cēsīm un Madonu – uz vienu pusi piecdesmit, uz otru nepilni četrdesmit kilometri. Tā kā ,,vecajos labajos laikos” pirms visām reformām skaitījāmies Cēsu rajonā, tad kaut kā iegājies, ka ceļi gan veikalu vajadzībā, gan, kultūras pasākumus meklējot, parasti veduši un ved uz Cēsīm. Kā jau senlaicīgā pilsētā mana uz vēstures pētniecību orietētā persona Cēsīs gandrīz vienmēr var atrast kaut ko interesantu. Pirms pāris nedēļām braucām lūkot muzeja piedāvājumu, proti, apskatīties, kā pirms pusotra gadsimta noritēja ikdienas dzīve Cēsu pilsmuižā, kad grāfa ģimene devusies izbraukumā, un Jaunajā pilī palikuši tikai kalpotāji. Pārmijām pa vārdam ar slaiku kambarsulaini strikti melnā tērpā, pasēdējām pie tējas tases kopā ar pils ekonomi, kura lepni grabināja atslēgu bunti un, sajutusi patiesu interesi, ļāva ieskatīties savā rēķinu grāmatā, bet visilgāk sabijām pie virējas, kura nepagurdama stāstīja par 19. gadsimta virtuves ierīcēm, ēdienreižu ierašām un dažādām ēdienu receptēm, ko savulaik iecienījuši muižkungi, bet kas cieņā arī mūsdienās.   

Pagājušās nedēļas viducī sagribējās ko neparastu, tāpēc pagriezām autiņu nevis Cēsu, bet Madonas virzienā. Pārsteigums – Mārcienas muiža. Silta, mājīga, skaista, viesmīlīga. Tā kā netālajā mežā visu sezonu aktīvi darbojas ziemas sportisti (svētdien ,,Smeceres sils” trasē notika iedzīšanas sacensības, ar ko noslēdzās Eiropas junioru čempionāts biatlonā), muižai jābūt gatavai uzņemt viesus jebkurā laikā. Katrs dara savu darbu, tomēr attieksme var atšķirties. Mārcienas muižā ik solī padomāts, lai apmeklētāji justos labi. Mēs pārtiekam viens no otra arī tad, ja cits par citu neredzami rūpējamies. 

Pašā Madonas centrā atklājās vēl viens pārsteigums – mājas vīnu veikaliņš ar poētisku nosaukumu ,,Domu pietura”. Vīrs baksta sānos saimnieces vaigs viņam liekoties kaut kur redzēts. Pēc iepazīšanās atklājās, ka esam studiju biedri no tālajiem Jelgavas laikiem, kad apguvām būvinženieru zinības Lauksaimniecības akadēmijā. Astra pāris gadus pirms mums. ,,Tie vecie jau tos jaunos neievēro, skatās uz pieredzējušākiem”, viņa pa jokam taisnojās, jo mūs nepazina, bet mēs, redz, kaut kur kopmītņu gaiteņos pirms četrdesmit gadiem pamanītu seju sazīmējām gan. Un sākās ceļojums atmiņās! Kamēr visu, kas kopīgs, pārcilājām, laiks aizskrēja nemanot. Šķiroties secinājām, ka studentu brālība tomēr ir viens varens spēks. Lai kur tevi aiznestu liktenis, lai kas notiktu, ja esam beiguši vienas un tās pašas augstskolas vienu un to pašu fakultāti, tad vienmēr būsim īpaši un nozīmīgi cits citam.  Jo pārtiekam taču viens no otra, nevis no pārtikas precēm.