Rīt visā Latvijā norisināsies 1991. gada barikāžu aizstāvju atceres dienas pasākumi, atminoties šo būtisko laiku Latvijas neatkarības atjaunošanas procesā. Barikādes sākās 13. janvarī, kad jau Rīgā pulcējās aptuveni 50 tūkstoši cilvēku, un ilga līdz 27. janvārim, lai nevardarbīgā ceļā pretotos padomju varai, bloķējot pieejas dažādām iestādēm un objektiem. 

Padomju okupācijas laikā visās dzīves jomās notiekošo diktēja komunistiskā partija. “Cilvēki nevar brīvi paust savu viedokli, Latvijas pastāvēšana pirms Padomju Savienības ir pilnīgs tabu,” norāda Latvijas Nacionālais vēstures muzeja Tautas frontes muzeja nodaļas krājuma glabātāja Liene Andrejsone.

Pēc vairākiem gadu desmitiem okupācijā – 80. gadu otrajā pusē – iesākās sabiedriski politisks process, kura mērķis bija atgūt valstisko neatkarību. Labvēlīgs apstāklis tam bijis tas, ka par Padomju Savienības līderi kļuva Mihails Gorbačovs. Andrejsone: “Pateicoties viņam, arī Latvijā ienāk tāda iespēja cilvēkiem – veidot daudz brīvāku viedokli par to, kas vispār notiek valstī, arī veidot opozīciju.”

Radās dažādas kustības un organizācijas, kuras vēsturniece Liene Andrejsone sauc par mazajiem cinīšiem. Viena no redzamākajām bija cilvēktiesību aizstavības grupa “Helsinki-86”. Tās pārstāvji bija pirmie, kuri pie Brīvības pieminekļa nolika ziedus deportāciju upuriem. “Pēc tiem mazajiem cinīšiem sabiedrībā, tieši starp inteliģentiem cilvēkiem, rodas doma, ka ir nepieciešams kaut kāds lielāks spēks, organizācija.”

Tā 1988. gada rudenī izveidojas Latvijas Tautas fronte, kuras mērķis sākotnēji bija Padomju Savienībā iegūt lielāku patstāvību, vēlāk jau neatkarības atjaunošanu. Viens no pirmajiem uzdevumiem bija darīt pasaulei zināmu, ka Baltijas valstis tika okupētas. Andrejsone: “50. gadadienā, 89. gada 23. augustā, tiek izveidota dzīvā cilvēku ķēde, kuru šodien zinām kā Baltijas ceļu, kad vairāk nekā divi miljoni iedzīvotāju no visas Baltijas sadodas rokās un visai pasaulei parāda savu attieksmi.”

Lai atgūtu neatkarību, Tautas frontes cilvēkiem bija jānonāk Augstākajā padomē. To arī izdevās panākt – 1990. gada martā divas trešdaļas deputātu ievēlēja tā laika parlamentā, jau maijā notika balsojums par neatkarības atjaunošanas deklerāciju. Paredzot sankcijas un to, ka jaunievēlēto varu mēģinās gāzt, 1990. gada decembrī izstrādāja dokumentu “Gatavošanās X stundai”. Andrejsone stāsta: “Rodas ideja par barikādēm, ka tiek aizbarikādētas stratēģiski svarīgās vietas, lai ienaidnieka spēki nevarētu tās vardarbīgi ieņemt. Tad, kad sāk gatavoties šai manifestācijai, notiek traģiskie notikumi Viļņā. Naktī uz 13. janvāri bruņotā tehnika dodas Viļņas televīzijas virzienā, tur iet bojā cilvēki, vairāki smiti tiek ievainoti.”

Bijis skaidrs, ka spēka struktūru pārstāvji mēģinās ieņemt stratēģiski svarīgas ēkas, iestādes un objektus. “Jau pa dienu 13. janvārī Krastmalā pulcējas 50 000 Latvijas iedzīvotāji, kas pauž atbalstu kaimiņu valstij Lietuvai, izsaka līdzjūtību bojāgājušajiem. Šie cilvēki arī paliek Rīgā. Ir ļoti auksts laiks, ir ziema, ir vajadzība pēc ugunskuriem. Doma laukumā tiek veidotas pirmās barikādes. To dalībniekiem ir grūti izteikt vārdos, ko šajā laikā ir piedzīvojuši, jo mijas ļoti daudz emociju. Protams, ka ir bail, bet tajā pašā laikā bailes mazina lielā mobilizācija. Ir ļoti liela labestība, atbalsts cilvēkiem. Tie paši maizīšu kalni, kas tiek smērēti. Zupas katli, tējas termosi. Tāpat kultūras cilvēki – kori, deju kolektīvi, lai kaut kā uzmundrinātu šos cilvēkus.”

Padomju varas speciālo uzdevumu vienības jeb OMONiešu uzbrukumu dēļ bojā gāja arī vairāki barikāžu aizstāvji. Drīz pēc barikādēm Baltijas valstīs un arī Maskavā vairāk nekā 100 000 cilvēku izgāja ielās, aicinot atbildīgos atpkāpties no amatiem.