Šai burvīgajā laikā, kad visa zeme zied un smaržo, gribas pēc iespējas vairāk būt laukā. Ejam staigāt ar suni. Kad apstājamies un saskatāmies, man šķiet, ka viņš smaida. Paveros apkārt. Ābeles birdina ziedus, debesis zilas, saulīte silda un pieneņu pūkas kņudina degungalu. Pēc pastaigas manu ceļabiedru gaida cāļu kakliņu brokastis, un viņš to labi zina – kālabad lai laimīgs suns nesmaidītu?
Turpinot ceļu, prātā uzrodas savādas domas. Kāpēc dzīvnieki prot atiezt zobus viltotā smaidā, bet nekad pa īstam nesmejas? Vai viņiem trūkst iemeslu jautrībai? Droši vien netrūktu, tomēr Dievs noskaudis smiešanās spēju. Kāpēc gan?
Nemirstīgajā Džordža Orvela ,,Dzīvnieku fermā” vienīgais no visiem fermas iemītniekiem, par kuru teikts, ka viņš nekad nesmējās, ir ēzelis Bendžamins – visvecākais un visnīgrākais. Tieši ēzelis, un neviens cits. Kā Orvels raksta: ,,Viņš reti runāja un, ja tomēr pavēra muti, tad parasti tādēļ, lai izmestu kādu cinisku piezīmi, - viņš, piemēram, mēdza teikt, ka Dievs esot devis viņam asti, lai būtu ar ko atgaiņāt mušas, bet ka viņš nu gan labāk iztiktu kā bez astes, tā bez mušām. Viņš vienīgais no visiem fermas dzīvniekiem nekad nesmējās. Jautāts pēc iemesla, viņš parasti atteica, ka nekā smieklīga neredzot.”
Ēzelis vienīgais nesmējās. Saprotiet? Tieši ēzelis! Pārējie, tostarp dižais kuilis Majors, baltā kaza Mjūriela, darbos nodzītā ķēvīte Dābolīte, suņi, kaķi un visi citi mācēja smieties. Dzīvnieki kā cilvēki un otrādi… Cik labi tomēr, ka Pasaules Radītājs neizlēma puses apmainīt vietām! Kopš agras jaunības prātā sēž pantiņš no Džeimsa Krisa grāmatas par puisēnu Timu Tāleru, kurš, vēlēdamies kļūt bagāts, pārdeva savus lipīgos smieklus un pēc tam, sapratis zaudējuma apmērus, izmisīgi pūlējās tos atgūt, kas skanēja apmēram tā: ,,ka smiekli mūs no dzīvniekiem tak šķir, un cilvēku vien pazīt var no tā, ka smieties prot tas stundā īstajā”.
Kad tuvumā dzirdu kādu skaļi smejamies, vienmēr gribas atskatīties un ieraudzīt to laimīgo cilvēku. Smiekli esot lipīgi. Parasti tā arī ir. Kad viens pēkšņi ne no šā, ne no tā sāk skaļi un sirsnīgi smieties, arī pārējiem sagribas pasmaidīt. Tas notiek spontāni. Mākslīga smīdināšana, vismaz uz mani, iedarbojas ļoti reti. Visi tie humora šovi un izrādes, kas tiek reklamētas kā komēdijas, parasti liek vilties. Lai neapvainotu pašmāju jokdarus, pieminēšu tikai visiem zināmo Misteru Bīnu. Lai viņš gorās un šķobās kā grib, man smiekli nenāk. Labi, ja retu reizi pasmīkņāju.
Mēs esam ļoti atšķirīgi. Par ko vienam jāsmejas, citam nemaz. Reizēm taisni jābrīnās, ka tā var būt. Protams, arī vieta, laiks un noskaņojums ietekmē. Nesaprast humoru, manuprāt, ir liela nelaime, bet arī saprast var dažādi. Savstarpēji pievelkas tie, kuri jokus uztver līdzīgi. Hmm. Vēl jau paliek jautājums, kas ir labs joks. Un ar ko veselīgi smiekli atšķiras no nejaukas paņirgšanas? Skat, cik daudz visādu aspektu, pieminot visdabiskāko cilvēka prieka izpausmi – smieklus.
Man ir draudzene, kura prot ļoti iedvesmojoši smieties. Viņa ir mediķis, zobārste, un katru reizi, kad satiekamies, viņai atrodas jautrs pastāstiņš ,,iz zobu dakteru ikdienas”. Pat nekā īpaša, dažreiz pietiek ar pāris frāzēm, un abas jautrojamies līdz asarām. Mana Anita prot pasmieties arī pati par sevi, un tie stāsti vispār ir nepārspējami. Dziesmiņā dzied: ,,Pasmejies par sevi pats.” Tas ir vērā liekams padoms. Nepiekritīšu reiz lasītam teātra režisora Paula Timrota izteicienam, ka tas, kurš sludina, ka vajag pasmieties par sevi, ir vienkārši… pļāpa (cien. režisors lietoja daudz spēcīgāku vārdu, kas sākas ar ,,d” un beidzas ar ,,ējs”), jo neviens no brīva prāta par sevi smieties negribot. Un ka smiekli nedz kādu ārstējot, nedz arī esot veselīgi. Gribas iebilst. Ir gan smiekli veselīgi, Paul (protams, ka mums par šo lietu var būt katram sava saprašana, un tāda ir manējā). Kad atlaižos gultā pārgurusi (piemēram pārstrādājusies dārzā), un spēka atlicis tik, cik planšetē paskatīties jocīgo atgadījumu klipiņus ar dzīvnieciņiem, nudien, var gluži fiziski sajust, kā smiekli ārstē.
Vēl bieži dzirdēts padoms – lai kādas bēdas tevi piemeklējušas, ,,pasmaidi, sirds gaiša kļūs”. Tam gan nevaru piekrist. Kad iet pavisam slikti, piespiest sevi smaidīt ir tāpat, kā piespiest apēst pretīgu ēdienu.
Mums ar māsīcu bērnībā šausmīgi negaršoja piena zupas, ko mammas tajos gana trūcīgajos laikos regulāri vārīja. Vienā tādā reizē, kad māsīca ciemojās mūsmājās, mana māmiņa kārtējo reizi uzbāzās ar piena zupu. (Brr, tās plēves – vēl tagad zosāda atceroties! Bet toreiz mammām nedrīkstēja neklausīt, kur nu vēl runāt pretī.) Tad nu mēs, tādas divas nolemtās, ar varu lēni, lēni ceļot karotes pie lūpām, skatoties viena otras nelaimīgajā sejā un skaidri zinot, ko abas tai brīdī domājam, pēkšņi sākām tā smieties, ka piena šļakatas un makaroni pašķīda pa gaisu. Jo gribējām apstāties, jo smējiens vēl lielāks, un tas nekas, ka mamma jau sniedzās pēc žagariem. Kad beidzot nomierinājāmies un pēc strikta pieprasījuma zupu tomēr dabūjām izēst (citādi nevarēja notikt, jo toreiz galvenā teikšana bija vecākiem, nevis bērniem), šķiet, tā garšoja normālāk kā citām reizēm. Smieklu iespaidā!
Skaidrs, ka tiem, kuriem Dievs piešķīris raksturu un temperamentu, kas bieži uzdzirksteļo jautrībā, ir daudz vieglāk soļot pa dzīvi kā nīgrajiem. Arī starp jūsu paziņām noteikti ir humoristi, kas, šķiet, nekad nerimstas kustēties un ampelēties, un arī skumjie, melanholiskie draugi, kurus uz muļķīgām trakulībām diezin vai pierunāsiet. Pat tādi, kurus nekad neesat dzirdējuši skaļi smejamies. Kur paliek viņu smiekli? Vieglprāšu ņemšanās viņus kaitina, parasti arī viss cits ir slikti. Padevi roku, lai palīdzētu piecelties – vai tu mani par tik vecu turi? Nepadevi – kāda augstprātība, gan kādreiz pati pieredzēsi, kā tas ir, kad netiec no krēsla augšā… Varbūt jāsaņemas tādam nīgrajam vienkārši uzsmaidīt, un viss nokārtosies?
Otrdien Madonas bibliotēkā notika tikšanās ar rakstnieci Maiju Krekli. Viņas stāstījums bija nopietns, jo dzīve nav vērpusies vieglā rakstā, un acis skumjas, skumjas. Taču, kad rakstniece pajokoja (starp citu, visvairāk pati par sevi), visa auditorija atplauka laimīgā smaidā. Mūsu dažādība ir mūsu rota. Un spēks, ja protam to pielietot.
Pagājušajā svētdienā Cesvaini divas dienas pieskandināja tradīcijām bagātais vislatvijas bērnu un jauniešu folkloras kopu saiets ,,Pulkā eimu, pulkā teku”, kurā piedalījās septiņdesmit viens kolektīvs. Tik daudz pozitīvi noskaņotas jaunatnes latvju tautas tērpos. Tos saulainos smaidus un lustīgo kustīgumu! Noslēguma koncertā muzicēja temperamentīgā bungu un dūdu grupa ,,Auļi” un, vērojot svētku dalībnieku aktivitātes, kā saka, publikā sēdošajiem smaids pa visu seju. Prieku uzburt jāprot, un folkloras festivāla rīkotājiem tas izdevās.
Smaids atverot visas durvis. Bet kā lai tiek pie smaida, ja tas neparko negrib raisīties? Jānodarbojas ar pašaudzināšanu. Oļģerts Kroders esot teicis: ja gribi būt labs aktieris, tad zini, ka, nākot pie skatītāja, tev vienmēr jābūt labā garastāvoklī. Kā to panākt? Kā ieregulēt savas smadzenes, lai tās ražo prieka hormonu arī tad, ja ap sirdi pavisam nelāgi? Esot jāmācās pārslēgties. Čik, nospied podziņu, un ieej citā fokusā. Apzināti, kā darbu darot. Kuram tas izdodas? Es tikai mācos.
Skarbajos padomju laikos, šķiet, septiņdesmito gadu beigās, tika uzņemta filma par trako meli baronu Minhauzenu, ja nemaldos, ar Oļegu Jankovski galvenajā lomā. Toreiz man filma likās smieklīga, bet varbūt prasme uzjautrināties, cilvēkam kļūstot vecākam, vienkārši lēnām izgaist? Filmas galvenais varonis apgalvoja, ka visas lielākās pasaules muļķības tiekot pastrādātas ar nopietnu sejas izteiksmi. ,,Nopietns ģīmis neatspoguļo gudrību. Smaidiet, kungi,” viņš aicināja, ,,smaidiet!”
Varbūt mūsu prezidenta vēlēšanās, kas sagaidāmas nākamnedēļ, galu galā arī uzvarēs persona, kura pratīs visplatāk pasmaidīt? Gan par sevi, gan šo trakoti sarežģīto pasauli, kurā katrs ierindas žurnālists vai tikpat ierindas gaisa jaucējs var uzmesties par augstāko zemes virsū un iemīcīt dubļos to, kuru ,,paņēmis uz grauda”? Turēsim īkšķus par cienīgāko!
