Nadija Strazdiņa – mentore ukraiņiem

Tas bija darbs 24 stundas diennaktī septiņas dienas nedēļā visu gadu, saka kuldīdzniece Nadija Strazdiņa. Viņa ir dzimusi un augusi Ukrainā. Latvijā nonākusi pērnā gadsimta 80. gados mācību dēļ un te palikusi. Valodas zināšanu un atsaucības dēļ viņa bija pirmā, kas tika uzrunāta kļūt par mentori, lai palīdzētu kara bēgļiem no Ukrainas iejusties Kuldīgā. Atskatoties uz aizvadīto gadu, viņa neslēpj – tas bijis ļoti smags.  

Kad Kuldīgā iebrauca pirmie kara bēgļi no Ukrainas, tad pēc palīdzības komunikācijai ar viņiem zvanīja tieši Nadijai. Ikdienā Nadija Stazdiņa ir fizioterapeite Kuldīgas slimnīcas rehabilitācijas nodaļā, dzimusi un augusi Ukrainā, gleznainā apvidū Karpatu kalnos. Viņa atceras, ka sākumā nevienam nebija pieredzes – kā palīdzēt, kas nepieciešams kara šausmu traumētajiem cilvēkiem. “Lida toreiz bija mans pirmais cilvēciņš, kuram palīdzēju. Sagaidīju viņu, palīdzēju, dzīvoju viņai gandrīz diennakti, palīdzēju, cik varēju, jo tai brīdī viņa bija izmisumā. Ar laiku veidojās atbalsta sistēma, man piezvanīja un palūdza, vai nevar oficiāli šo darbu veikt,” stāsta mentore Nadija.

Nadija saka – cik daudz mums pašsaprotamu lietu, par ko ikdienā pat neaizdomājamies, cilvēkiem, iebraukušiem no Ukrainas, te bija svešas un nezināmas. Tās visas bija viņas redzeslokā. “Kur mēs ēdīsim, kur gulēsim, tad veselība, lielai daļai bija pasliktinājusies stresa dēļ, tieši psihologs nepieciešams. Nākamā bija ģimenīte no Bučas, ilgi bija nodzīvojuši pagrabā, no neēšanas, mammai bija 62 kg, kad nonāca Latvijā – nepilni 40 nepilni, zobi šūpojās, bija jāņem ārā, bērnam tieši tas pats. Man tas bija 24/7 reiz 360, tas bija nosntopā darbs. Tas bija naktī, tas bija dienā,” sasta mentore Nadija Strazdiņa.

Karš Nadijas dzīvei uzlicis dubultu slogu – radinieki Ukrainā dzīvo gan salīdzinoši mierīgajā Aizkarpatu reģionā, gan Hersonā un Mikolajevā. Braukt uz Latviju viņi atteicās, sevi veltot brīvprātīgajam darbam, tā palīdzot sargāt savu zemi. Turklāt saites pārtrūkušas ar tiem radiem, kas dzīvo Krievijā un netic nevienam ukraiņu vārdam par postu, ko dara Krievija. 23. februāris ir Nadijas mammas dzimšanas diena, pērn to neizdevies nosvinēt, domājot, ka sanāks kopā vēlāk. Bet vēlāk, pagājušā gada novembrī, visus radiniekus kopā pulcēja mammas zvans – stress par notiekošo viņu tik ļoti bija nomocījis, ka sapratusi – šai saulē viņas dienas ir skaitītas, jāpaspēj vēl parunāt ar savējiem. “Tas man bija smags laiks, es biju blakus līdz pēdējai stundai, līdz tam es vispār neesmu slimojusi, tad man visas slimības sakās. Tā bija tāda emocionāla, kad sapratu, ka esmu iztukšota.”

Šobrīd Nadijai darbs ar kara bēgļiem jau ir mazāk, bet nav mazāk domu par savu dzimteni un sāpes par to, ka Krievija pamazām iznīcina cilvēkus, kultūru, bet tai pašā laikā sēj arvien lielāku pārliecību, ka ļaunums neņems virsroku.