Dažādas emocijas piedzīvotas kopumā piecās starptautiskajās operācijās - stāsta pagājušajā gada nogalē Viestura ordeni ieguvušais virsseržants Vilnis Pavlovičs. Pirmie Latvijas brīvvalsts karavīri starptautiskā operācijā devās 1996. gadā uz Bosniju un Hercegovinu, tiesa - ne vieni paši, bet kopā ar zviedru kolēģiem.
Zemessardzes 22. kājnieku bataljona virsseržants Vilnis Pavlovičs pauž: “Emocionālākās bija divas misijas. Tā bija pirmā – Bosnija. Pa lielam mēs neko nezinājām, ka visur tur šauj. Konfrontācijas līnija, emocionālā spriedze pirmajā misijā, tīri aiz nezināšanas – pieredzes trūkums.”
Otrā misija arī bija Balkānu reģionā, taču pirms aizbraukšanas militārajā operācijā karavīriem Dānijā bija jāiziet divu mēnešu grūts sagatavošanās cikls, lai pēc tam dotos vienā no ilgākajām deviņu mēnešu misijām.
Vilnis Pavlovičs: “Tad, kad pagāja bijušais Dienvidslāvijas posms, tad sākās jaunais gadsimts, Irākas karš. Es biju viens no pirmajiem, kad mēs gājām savās bāzes teritorijās, tad nomainījām amerikāņu jūras kājiniekus, tie ir pirmie triecienspēki, tad viņi gāja ārā, drupas atbrīvoja, tad mēs tur ievācāmies.”
Pavadītais laiks Irākā emocionālā ziņā bija viens no spilgtākajiem virsseržanta dzīvē, dzīvības apdraudējumi bija manāmi ik uz soļa. Tieši pēc Irākā pavadītā laika Pavlovičam parādījās pēctraumas stresa traucējumi, kas var attīstīties, ja persona piedzīvojusi psiholoģiski traumatiskus notikumus.
Pēc dienēšanas armijā karavīriem ir grūti uzreiz atgriezties ikdienas sabiedrībā. Viņiem visvairāk palīgā nāk nevis valsts, bet gan privāts fonds. Šie vīri, nespējot tikt galā ar smago pieredzi, var nonākt atkarībās vai būt citas problēmas.
Fonda "Namejs" valdes priekšsēdētājs atvaļināts ģenerālleitnants Raimonds Graube: “Tā ir problēma visās armijās, visās valstīs. Mēģinām Latvijā to visu identificēt, šo traumu, slimību, sniegt palīdzību manai paaudzei atmiņā no padomju savienības kara Afganistānā pēc smagām traumām, smagām kaujām.”
Ik gadu fonds bērniem, kuru vecāki bijuši starptautiskās misijās, organizē arī vasaras nometnes, kā arī sniedz atbalstu kritušo karavīru ģimenēm.
Valstiskā ziņā došanās starptautiskajās operācijās ir atzīstama. Latvija nevar gaidīt kāda atbalstu grūtos brīžos, ja neko nedod pretī, karavīru nosūtīšana starptautiskās operācijās ir mūsu valsts apliecinājums palīdzēt, atzīst Graube.
25 gadu laikā Irākā un Afganistānā krituši septiņi Latvijas karavīri. Lai godinātu viņus, Ādažu bāzē izveidota kritušo karavīru piemiņas vieta.
