Sveiki jaunā sestdienā, kad rudens klāt!
Kaimiņš salasījis brūklenes. Mazas mazītiņas, jo mūsu apkārtnē meži joprojām sausi. Citur brauc un brīnies – peļķes. Drusku jau aizmirsies, kā tas ir, kad aiz loga ilgi un pamatīgi plīkšķina lietutiņš. Mierina vienīgi doma, ka drīz, kādu dienu noteikti, lietus būs par daudz. Toties laika ziņās piesauktais aukstums gan ir klāt. Pagājušo sestdien rīta agrumā dabūju meklēt mašīnā skrāpi, lai nokasītu ledu no stikliem! Arī tas kaut kā neļauj justies īpaši labi. Vienā naktī salna piebeigusi kabačus un ķirbīšus, dālijām bēdīgi apbrūnējušas ziedu galviņas. Šogad daba uzvedas savādi. Vēsais pavasaris ievilkās daudz par ilgu, un tagad rudens kā ar nazi nogriež vasarai asti. Kas mūs tālāk gaida, to tikai Dievs vien zina. Lūkoju apmierināties ar domu, ka nekas cits, kā rudens, ziema, jauns pavasaris. Varbūt pīlādžu ķekari iezvanīs atvasaru? Cilvēkam jāmēģina saglabāt optimismu. Jo čīkstēšana jau neko nedod. Kā tai anekdotē, kur pesimists vaid un vaid, ka viss tik slikti, tik slikti, bet optimists atmet ar roku un bezrūpīgi saka: ,,Nekas! Būs vēl sliktāk.” Varbūt būs, bet varbūt nebūs. Kurš to var paredzēt?
Toties viens gan ir skaidrs. Šoruden jautrības mūsu dzīvē netrūks, jo visi varēsim piedalīties Saeimas vēlēšanās un vērot peripetijas, kas par un ap tām. TV un radio runātājiem beidzot piebirs darba pilnas rokas – ziņas, debates, slikto un labo atmaskošana un šķirošana, reitingi un prognozes, kam sekos balsu skaitīšana, rezultātu analizēšana un, galvenais, jaunievēlēto deputātu intervēšana un apcerēšana.
Ka vēlēt jāiet, šaubu nav, jo šoreiz kā nekad nedrīkstam riskēt un pieļaut, ka Latvijas nākotni izlemj kādi no malas, kuri ļoti cer uz mūsu vājo atbildību, izlaidību un arī muļķību, lai paši tiktu, kā Ķencis teiktu, pie šprices. Un tad viena kauna staba vietā mēs dabūsim vismaz divus, un vienas Ždanokas vietā saradīsies vesels bars. Labākajā gadījumā, jo par sliktāko pat domāt bailes. Lai cik traģiski tas nebūtu, mūsu mazā, mīļā Latvija ir pilna ar ļautiņiem, kuri to ienīst un nicina, allaž meklē ieganstus, lai nevis celtu, bet gremdētu savu valsti. Patiesību sakot, tas ir šausmīgi, un, kā izrādās, neko tur nevar padarīt, jo ar varu mīļš nebūsi, kur nu vēl tādam, kuram šķiet, ka ir pati pilnība. Atbrīvotājs, tā teikt, kam pēc viņa saprašanas pienākas bezgalīga pateicība, bet kurš nu jūtas apspiests un diskriminēts, jo tiek aicināts sarunāties tās valsts valodā, kurā nelūgts apmeties uz palikšanu.
Tātad – uz vēlēšanām mēs visi dosimies. Obligāti. Taču – par ko vēlēt? Lūk, tas gan ir ļoti interesants jautājums. Pagājušajā reizē skaļi un uzstājīgi skanēja sauklis: ,,Par jaunajiem!” Par tiem, kas nav sasmērējušies politikā, kam pietiek drosmes un apņēmības izrevidēt vecās būšanas un pagriezt valsts stūri iespējami straujas izaugsmes un labklājības virzienā. Čuššš… Vienkāršajam cilvēkam drīz vien nācās no malas noskatīties, kā drosmi sasmēlušies deputātu krēslos tikušie jaunuļi ņēmās – filmēja un zākājās, grozījās tribīnē, no kuras gānīja viens otru, ka maz nelikās, attiecīgi demonstrējot savu zemo inteliģenci, par kuru gan daudziem nospļauties. Gāja prom un nāca atpakaļ, līdz beigās palika pie sasistas siles. Nu jau vairs tikai viens tāds ar bārdas rugājiem apaugušu, kārnu ģīmi savos nebeidzamajos video vēstījumos kladzina, cik Latvijā viss ir slikti, slikti, slikti. Pats gan esot varens, drosmīgs, izdarīgs un, galvenais, ļoti gudrs, ko tiešā tekstā varbūt arī nepaziņo (neesmu viņa runās klausījusies), toties jāsaprot taču, ka ir. Kā gan tik varens darbonis, ja būtu prātiņā apdalīts, varētu Saeimas deputātu rindās atrasties?
Gluži kā manas domas nolasījusi, pieredzējusī žurnāliste Elita Veidemane “NRA” raksta: ,,Manā klasē bija divnieku karalis, kurš diktātos parasti salaida vairāk nekā 50 kļūdas, viņu laimīgi izmeta no skolas. Tagad viņš startē uz Saeimas deputātiem,” Elitai stāstījis kāds paziņa. Pirmajā brīdī šķiet - nu, nē, tas gan nevar būt, jo krietni pārspīlēts, bet…
Diktātā piecdesmit kļūdas? Teikšu godīgi, kad es mācījos vidusskolā, tas vienkārši nebija reāli iespējams, jo tik stulbu skolēnu nudien mūsu skolā nebija. Ja uz to pusi vilka, tad sēdēja pēc stundām, zubrījās un iezubrīja, līdz galu galā tomēr varēja vienkāršu paplašinātu teikumu bez kļūdām uzrakstīt. Skolotāji to prata panākt. Domāju, ka tāpat kā tagad bieži uz sava personīgā laika un nervu rēķina, jo pedagogs gan toreiz, gan tagad bieži ir līdzīgs misionāram, kas strādā un cenšas pārliecības nevis algas dēļ. Neatceros precīzi, cik stundas nedēļā, bet skaidri zinu, ka latviešu gramatiku (padomju laikos!) apguvām ļoti pamatīgi, tāpat arī literatūru. Šobrīd dzird runājam, ka dažās brīvās Latvijas skolās dzimto valodu bērni mācoties vienreiz nedēļā…
,,Zemais izglītības līmenis, kas deputāta kandidātu anketās nereti „apstājies” pie atzīmēm „pamatizglītība” vai „vidējā izglītība”, ir sekas vispārējās izglītības līmeņa kritumam, kas notiek jau pāris gadu desmitus. Pēdējie gadi iezīmējušies ar tā dēvēto „kompetenču izglītību”, kas palīgstrādniekus, brigadieru vietniekus un citus retu profesiju pratējus iedrošina kļūt par Saeimas deputātiem. Tas nekas, ka viņi, skolu beidzot, neprot rakstīt,” ironiski atzīst Veidemane. Ziniet, mēs jau varam ironizēt un pat pasmieties par tiem ļautiņiem, kuri bez mazākās paškritikas stūrē uz deputātu krēsliem, bet patiesībā tas ir tik traģiski, ka jāraud krokodila asarām. Pirmais un visvienkāršākais jautājums: ja dabūsim diletantu pilnu Saeimu, kas tālāk notiks ar valsti, kurā jau tā problēmu ir vairāk nekā risinājumu?!
Izglītības sistēma nolaista līdz kliņķim. Pajautājiet jebkuram skolotājam, diezin vai dzirdēsiet citu tekstu. Vecie pedagogi ir noguruši un apātiski, jaunie, kuri tiešām grib strādāt, ir radoši un mīl savu profesiju, baidās par nākotni. Kāds tur streiks var palīdzēt, ja pedagogs jau gadiem nolikts uz priekšpēdējā pakāpiena prestiža ziņā? Nesen kādā TV raidījumā dzirdēju skolotāju-dzejnieci Ivetu Ratinīku cita starpā sakām – sak, iedodiet man divdesmit pusaudžus, un es zināšu, kā ar viņiem tikt galā. Pēcāk, pastaigājoties ar mazbērniem, kā cilvēks, kurš vairāk nekā divdesmit gadus nostrādājis skolā, domāju – lūk, šī cienījamā pedagoģe droši apzinās, ko spēj, bet ļoti interesanti, kā viņai tas izdodas. Jo bērni tagad ir palikuši tādi… nu, kā lai pasaka? Protams, ne sliktāki un ne labāki par visu citu paaudžu bērniem, tomēr daudz brīvdomīgāki gan. Drosmīgāki cīņā par savām tiesībām, bezatbildīgāki pret pienākumiem. Kuri ir tie instrumenti, kas palīdz viņus noturēt rāmjos, piespiest ievērot disciplīnu, apgūt visu, kas skolotājam noteikti jāiemāca?
Saprotu, ka šī ir tēma, par kuru varētu rakstīt un rakstīt, un kādam noteikti atrastos arī pozitīvi argumenti. Tomēr, no malas vērojot, izskatās, ka neskaitāmi daudzos ierēdņus bieži līdz absurdam noved vajadzība radīt darba dunu, piemēram, tai pašā Izglītības ministrijā, kur kā viens no pēdējiem trumpjiem izspēlēta tā saucamā ,,kompetenču izglītība”, bez kuras pieminēšanas vairs nav iespējams neviens papīrs, kam sakars ar skolu. ,,Ka ,,kompetenču izglītības” bedrē iekritušas eksaktās zinātnes, nav vērts pat runāt – iekrita, un viss, ārā nevar izvilkt,” precīzi atzīst Veidemane. Bet ratu ritenis veļas. Nu jau tiek spriests par mācību laika iestiepšanu vasarā līdz Jāņiem, kārtējās jaunās skolēnu mācību sasniegumu vērtēšanas sistēmas izstrādi, atteikšanos no rudens brīvdienām. Jā, spriedelēt jau var, un kaut kas no visa tā noteikti ir balstīts argumentos, taču – vai ar daudziem sīkiem šāvieniem var panākt to pašu, ko ar spēcīgu artilēriju? Problēma ir daudz dziļāka. Tās būtība – izglītībai valstī jābūt prioritātei! Īstai, nevis formāli uz papīra.
Atļaušos citēt cienījamās grāmatizdevējas Vijas Kilblokas ierakstu sociālajā vietnē “Facebook”. Kopā ar retorisku jautājumu – kā gan tas iespējams, ka laikmetā, kad cīnāmies par savas valodas izdzīvošanu, tiek pieņemti šādi likumi?! Cik gudri ir cilvēki, kas izstrādā un apstiprina tādus standartus? Vai arī – kāds ir viņu mērķis, to darot?
,,Mūsu valstī - LATVIJĀ - tagad vidusskolu var pat ļoti sekmīgi beigt, skolas laikā neizlasot nevienu latviešu rakstnieku daiļdarbu latviešu valodā. Tādi ir latviešu valodas mācību standarti, ko apstiprinājusi valdība. Jāizlasa ir tikai tik, cik fragmentu ievietots mācību grāmatās, lai iemācītos atšķirt literatūras žanrus un valodas stilus. Klausos divpadsmitklasniekus, kuri stāsta, kā sacēlušies protestā pret latviešu valodas skolotāju, kura gribējusi, lai viņi mācību gada laikā izlasa divas latviešu rakstnieku grāmatas. Skolotāja bijusi spiesta piekāpties, bet noslēgta kompromisa vienošanās. Tagad klase visu gadu divus konkrētus romānus izmantos par pamatu darbam ar tekstu dažādos veidos. Tā, pa fragmentam vien, gandrīz vai rotaļājoties, beigās jau tas Ikstenas “Mātes piens” un Bela “Būris” būs tikpat kā izlasīts…
Vai mēs, latviešu tauta, TIEŠĀM GRIBAM šādu izglītību?! Vai tas ir tas, ko mēs no sirds vēlam saviem bērniem?”
Agrāk teica – papīrs panes visu. Jā, panes. Arī piecdesmit kļūdas skolas diktātā un varbūt tikpat daudz deputāta kandidāta pieteikuma anketā. Kādi tautas priekšstāvji, tāda ar laiku veidojas arī tauta. Tur nav, par ko brīnīties. Jo zemāk latiņu nolaidīsim, jo vieglāk tai pāri tiks nesātīga varaskāre, tukša augstprātība un nekautrējoties publiski izpausts stulbums, kad patiesībā karalis ir pliks, tikai nevienam nav drosmes to pateikt.
