No maziem bērniem, kam atļauts pārāk daudz, izaug lieli cilvēki

Ābeles zied! Katru gadu ar ilgošanos gaidu šo negaro debesu svētības mirkli laika ritējumā, kad dvēsele gavilē par pavasara ziedoni un pārpasaulīgais skaistums liek justies laimīgai par savu parasto esību. Sēžot pie datora, pa logu redzu trīs ābeles, ko stādījām, kad atnācām dzīvot uz Vecpiebalgu – nu jau gadi četrdesmit būs. Atceros, kā zem kuplākās meklēju ēnu, kur mazajam dēliņam spēlēties, un tā ēna bija maza mazītiņa. Pašu pirmo iestādījām balto dzidro. Kad gaidīju meitu, skaitīju laiku pēc ābeles. Zināju, ka viņa piedzims tad, kad dzidrajā nogatavosies pirmie ābolīši. Pa šiem gadiem esam krietni pārvērtušies, bērni sen izauguši un apkārtnes ainavas citādas, bet ābeles maijā zied, un to nekas nemainīs.

Latvijas daba ir brīnišķīga. Brauc, kurp gribi, un jūsmo par eksotiskām zemēm, cik vēlies, tomēr, pārrodoties mājās, vienmēr atgriežamies pie atziņas, ka nekur nav tik skaisti un labi kā šeit. Nu nav taču, vai ne? Pat tiem, kuriem ,,viss ir slikti”, nevar nepatikt mūsu dzidrā, mūžam mainīgā jūra, baltās liedaga smiltis, koši zaļie meži un tīrās pilsētas. Jā, jā, es tiešām uzskatu, ka mūsu zeme ir tīra, lai arī dažreiz savām acīm redzu nekaunīgi mežos izmestus atkritumu maisus un piemēslotas ceļmalas. Kāds jau to dara. Kādam ir vienalga, ja tikai pašam ērtāk. Jo cilvēki ir dažādi, un izpratne par kopīpašuma bezatbildīgu izmantošanu daudziem vēl asinīs no padomijas laikiem. Kas pieder visiem, nepieder nevienam. Ja tas nav mans, tad drīkst. Diemžēl. Tomēr esmu tik sena, ka varu salīdzināt. Un salīdzinājums noteikti ir par labu mūsdienām. Klau, laikabiedri, vai atceraties, kādās tualetēs mēs jaunībā bijām spiesti iekāpt, ja uzradās vajadzība, un no kādām glāzēm dzert kompotu ēdnīcās? Brr, kad atceros zaļgano recekli, kas saucās zivju galerts, studentu ēdnīcā uz bleķa šķīvja, ko ēdām ar nekārtīgi nomazgātām, taukainām dakšiņām. Man garšoja kvass, bet kāds sastāstīja, ka karstās vasarās uz ielām novietotajās kvasa mucās dzīvojot tārpi, un, ziniet, es pieļauju, ka tā tas varēja būt. Higiēnas normas tika ievērotas minimāli, taisni brīnums, kā izdzīvojām. Studentu kopmītnēs smirdīgās, piepelējušās dušu telpās no pieciem ūdens špricētājiem ar aplauztiem galiem darbojās labi, ja divi. Vēl astoņdesmito gadu beigās slimnīcā, dzemdējot bērnu, nācās gulēt uz tumši zaļas vaskadrānas bez palaga, jo tas mūždien atradās uz grīdas, un staigāt ar apšaubāmas sterilitātes lupatu kājstarpē, jo sieviešu higiēnas preces toreiz bija deficīts. Tāpēc pievērsim mutes, kad kārtējo reizi sagribēsies klaigāt par to, cik viss ir slikti. Ir labi! Ir daudz, daudz labāk, nekā kādreiz bija, tikai pašiem jāmācās ap sevi nemēslot. Ne fiziskā, ne garīgā ziņā. Par pēdējo mazliet vairāk. 

Nesen internetā izlasīju anekdoti. Gluži kā dzīvē noskatīts sākums un drusku pārsteidzošas beigas. Tātad – autobusā brauc mamma ar bērnu, kurš spārda priekšā sēdošā vīrieša krēslu. Mamma neaizrāda, puika nerimstas spārdīties. Vīrietis kādā brīdī neiztur un aizrāda, bet māte lepni atcērt, ka viņas bērns, lūk, apmeklējot skolu, kurā māca, ka mazajiem jādod iespēja brīvi izpausties un nevajag viņus iegrožot. Vīrietim blakus sēdošais puisis pēkšņi pagriežas pret agresīvi noskaņoto mammu un… iespļauj viņai sejā. Māte pārvērstā balsī kliedz, sak, ko tu atļaujies?! Bet jaunais cilvēks mierīgā tonī atbild: ,,Neko īpašu. Es esmu jūsu pieminētās skolas absolvents.” 

No maziem bērniem, kam atļauts pārāk daudz, izaug lieli cilvēki. Nu jau pieauguši  tie mazuļi, kas dzima Atmodas laikā, un viņiem pašiem ir ģimenes un bērni. Labi atceros – toreiz likās, ka važas nu beidzot nokratītas, tagad sāksies jauni laiki un veco tikumu vietā nāks jauni, un viss būs tikai skaisti un lieliski, un jaunā, tā saucamā Milleniuma paaudze mūs, vecos būmerus, uzvedīs uz saulainās takas arī garīgā, ne tikai fiziskā ziņā. Centāmies viņiem dot visu, kas pašiem reiz pietrūcis (vai arī likās, ka trūka) – jaunas, progresīvas izglītības metodes, modernas mācību grāmatas, attīstošas rotaļlietas, TV programmas un pat mūslaiku naivās multenītes par zaķīšiem un kaķīšiem pamazām nomainījās uz bleiziem un automonstriem vai barbapapām, kur nav saprotams, kas tie par balonveida mošķīšiem skraida ikdienas gaitās, kur tētis pārvēršas par mammu un otrādi, bet bērniņi katrs savā varavīksnes krāsā. 

Bērni ir izauguši, un nu jau daudzās kompānijās nākas secināt, ka starp visiem klātesošajiem, piemēram, kādā sapulcē vai darba grupā, esmu visvecākā. Pie mums valda vienlīdzība un demokrātija, un ar to viss kārtībā – pagaidām nekad neesmu jutusies neiederīga vai atstumta jaunāku ļaužu sabiedrībā, tieši otrādi. Manis pieminētās kompānijas bieži vien ir ar rakstniecību saistītas, un ar prieku secinu, cik jaunā paaudze radoša, drosmīga un izveicīga. Saprot biznesa lietas, seko līdzi tendencēm pasaulē un prot tās izmantot savā labā. Neskopojas ar padomiem, iespējams, tāpēc, ka īsti neesmu viņiem konkurente, bet pieļauju arī, ka gluži nesavtīgi, jo tas ir vēl viens patīkams pārsteigums, ko novēroju – jaunie ir savstarpēji draudzīgi, nemin cits citam uz papēžiem un neizrāda skaudību vai nenovīdību, kā to itin bieži var manīt vecākās paaudzes cilvēkos. ,,Mēs esam draugi un domubiedri, nevis konkurenti,” man skaidroja jauna rakstniece. ,,Mūsu jomā visiem vietas pietiek, tāpēc nav jāstumdās un jāgrūstās, lai tiktu mīkstākā krēslā.” Apmēram tāda bija viņas doma. 

Kas aizvadītajā nedēļā svarīgākais? Protams, Muzeju nakts pasākumi visos mūsu daudzajos muzejos! Nesākšu uzskaitīt, kas kurā notika, bet, ticiet man, tas bija skaisti, sākot no koku stādīšanas viņvasar nopostītajās meža platībās pie Kārļa Skalbes ,,Saulrietiem”, un beidzot ar raibu raibo zeķu adīšanu brāļu Kaudzīšu ,,Kalna Kaibēnos” un maizītes cepšanu Brīvdabas muzejsētā ,,Vēveros”. Kad jautāju muzeju apvienības ,,Orisāre” priekšniecei Līvai Grudulei, kādi iespaidi pēc aizvadītās nemierīgās nakts, viņa atzina, ka cilvēku visos pasākumos vairs nesanākot tik grandiozi daudz kā pirms gadiem desmit, toties sirsnības un labestības esot  vairāk. Uz Skalbes māju ar saviem stādiņiem talcinieki braukuši un nākuši visas nedēļas garumā. Katrs no viņiem vēlējies pielikt roku un sirdi jauna meža tapšanā, un rezultātā iedēstīti jaunu kociņu simti.  Kaut tikai Dieviņš atsūtītu lietu, lai visi labi ieaugtos. Tad pēc dažiem gadu desmitiem mūs priecēs tāds Dvēseļu mežs, kādu Pasaku ķēniņš tikai sapņos varēja iztēloties.  

Ar skaļu ,,pufff” uzšauju gaisā ābeļziedu šampanieti, jo šī ir jau piecdesmitā vēstule no Piebalgas, ko rakstu ik sestdienu. Darbs, kā smejies, nav grūts, bet atbildīgs. Lai visiem saulainas dienas, tiksimies ceriņos! Rīgā jau zied, bet pie mums vēl tikai pumpuros. Smaržojiet!