Nu kā tu, cilvēk, neiebāzīsi degunu pagātnē?

Pārlasīju pagājušās sestdienas vēstules nobeigumu un aprāju sevi – vai tad vajadzēja tik skarbi? Nu, par tiem aktieriem – jokdariem ar ne pārāk labu gaumi. Tas manā ieskatā, kamēr kādam citam varbūt tieši parupja ākstīšanās patīk. Jo sniedz atslodzi un izkrāso pelēko ikdienu. Internetā izlasīju līdzību. Divi cilvēki pastaigājas pa dārzu. ,,Ak, rozes nudien smaržo daudz labāk par kāpostiem!” pirmais jūsmo. ,,Toties no kāpostiem sanāk daudz labāka zupa,” otrs aizrāda. Un abiem taisnība, vai ne? 

Otrs iemesls, kāpēc šoreiz gribas aktierus uzslavēt, ir pieredzējumi Jaunpiebalgas pagasta svētkos jeb, kā kaimiņi tos nodēvējuši, izstādē – gadatirgū ,,Izvēlies Piebalgu!”. Iepriekš minēju, ka rakstīju tekstus teatralizētajam uzvedumam ,,Piebalga otas triepienā”, kurā suminājām novadnieku, gleznotāju Kārli Miesnieku viņa 135-ajā jubilejā. Uzvedumā piedalījās Jaunpiebalgas pašdarbnieki (gods un slava par izturību, možu garu un priecīgu iznešanos, spītējot dažādām likstām pirms un saules svelmei pasākuma laikā), bet kā galvenie runas vīri uzstājās ,,Mērnieku laiku” personāži Ķencis un Pāvuls, kuru prototipi 19.gs. vidū tiešām dzīvoja Kaudzīšu aprakstītajā Čangalienā, tagadējā Jaunpiebalgas pagastā. Abu kolorīto pušelnieku tēlos iejutās Nacionālā teātra aktieri Jānis Skanis un Voldemārs Šoriņš. Tirgus plača vidū. Uz mazās skatuves. (,,Izvēlies Piebalgu!” notiek jau septiņpadsmito reizi, un vienmēr paralēli notiek andelēšanās un priekšnesumu vērošana.) Kas tā bija par baudu abos aktieros klausīties un skatīties! Kā tekstu autore vislabāk zinu, cik runājamie gabali bija sarežģīti, pareizāk sakot - specifiski, jo pielāgoti ,,Mērnieku laiku” stilistikai, turklāt ietvēra vēsturiskus momentus, dažādas nianses, kas savējiem saprotamas, bet rīdziniekiem par brīnīšanos vien. Taču vīri tika galā, jo tekstus zināja no galvas, kam pieplusoja savu lielisko humoru, un rezultāts, teikšu godīgi, pārspēja cerēto. Bravo, bravo, urrā, urrā Skanim un Šoriņam! Lai cik traki gāja ar tēlotāju meklējumiem, galu galā tikām pie pašiem labākajiem. 

Kas vēl Piebalgā jauns? Diezin vai kļūdīšos sakot, ka, augustam griežoties uz otru pusi, visu domas pamazām pievēršas skolu būšanām. Izjūtas kā nu kuram – viens jaunā mācību gada sākumu gaida ar ilgošanos, cits ar nepatiku, bet lielākais vairums, kā man šķiet, ar bažām, jo pārāk daudz neskaidrību un neziņas par to, kas sagaidāms nākotnē. Grūtu ziemu sola – vai spēsim izturēt? ,,Jāpriecājas par visu, kas mums jau pieder. Čīkstēšana par iespējamām nelaimēm neko nedod. Jāstrādā un jācenšas, lai vairojas labais, nevis jāžēlojas, piesaucot aizgājušos laikus, kad zāle bija zaļāka,” apmēram tā teica Vecpiebalgas vidusskolas direktore, uzrunājot kolēģus pirmajā satikšanās reizē pēc vasaras brīvdienām. 

Mūsu skolas darbinieki jaunā mācību gada sākumam noskaņojās gleznainajos brāļu Kaudzīšu Kalna Kaibēnos. Braucot uz muzeju pa balto, bet briesmīgi grumbuļaino lielceļu likās, ka autobuss izjuks pa daļām, toties kas par skatiem visapkārt! Piebalgas ainavās raugoties iztēlojos, kā reiz, pirms gadiem simtu piecdesmit, jaunais Kaibēnu skolmeistars Kaudzītes Matīss, iededzies mīlā pret draudzes skolas pārvaldnieka Rātmindera smuko meitu Līzi, gandrīz desmit kilometrus garo ceļu no savām mājām līdz Vecpiebalgas centram kā lidot nolidoja, lai tikai paskatītos vien uz iemīļoto, kura turpat skolas pagalmā meņģējās ar brašuli Pumpuru Andreju, mazo Matīsu izliekoties neredzam. Tāpat viņa brālis Reinis, kurš 1874. gada ziemā itin bieži cauri sniegiem un saliem ašā solī stupīja uz draudzesskolu pie augstākās klases direktora Kronvaldu Ata, lai kopā rakstītu vēstures grāmatu un nakts tumsā atgrieztos atpakaļ. Tepat zem autobusa riteņiem taču iemītas viņu pēdas! Nu kā tu, cilvēk, neiebāzīsi degunu pagātnē, kad Piebalgā tā virmo visapkārt gluži kā lielceļa putekļi karstā vasarā? 

Tikai daži fakti, nemaz nenonākot līdz mūsdienām. 

Pirmā liecība par mācību iestādes pastāvēšanu Vecpiebalgā datēta ar 1696. gada 4. maiju, kad vietējais mācītājs Rode ziņojis konsistorijai: ,,Mans skolmeistars dabū par mācīšanu 20 sudraba dālderus no baznīcas lādes, 17 līdz 18 pūru katras labības, viņam ir ¼ arkla zemes un ik nedēļas cauru gadu no pirmdienas vakara līdz sestdienai viens kājnieks.” Pēc gada sekoja teksts: ,,Skolēnu šoziem ir 15 pienācis klāt pie bijušajiem, bet aiz maizes trūkuma diezin vai varēs ilgi noturēties.” Kā vēlāk grāmatā ,,Vecpiebalga” rakstīja Kaudzītes Matīss, posta ēciņa vien šī ,,skola” esot bijusi, un tajā ,,mācīti tikuši lasīt tikai tādi bērni, kas mājās bijuši nokavēti vai tur atzīti par neiemācāmiem, un tāpēc tos turp dzinuši spaidu ceļā, kā uz bīstamu soda vietu ar rājieniem un draudiem.” 

Tā nopietnāk par skolu būšanām Vecpiebalgā varēja sākt runāt 19.gs. pirmajā pusē, kad vietējais mācītājs Guleke, gribēdams savu draudzi padarīt par krietniem baznīcā gājējiem, saprata, ka neko neiespēs, ja vienkāršajiem ļautiņiem neiemācīs lasīt un rakstīt. Gulekes centieniem par labu nāca fakts, ka tolaik savus otros ziedu laikus piedzīvoja hernhūtiešu kustība, un lielākā daļa vecpiebaldzēnu bija iestājušies brāļu draudzē. ,,Visas malas trīcēja vien svētdienās un arī darba dienās aiz saiešanu dziesmām,” atmiņās rakstīja Matīss Kaudzīte. 

Hernhūtiešu uzstādījums, ka katram zemniekam jātiek pie skolas gudrībām, nesa labus augļus. Šodien nemaz neņemos uzskaitīt, cik daudz gaišu prātu izauklējusi Vecpiebalgas draudzes skola, kurā strādājuši vai mācījušies latvju dižgari, no kuriem minēšu tikai dažus – Andrejs Stērste, Andrievs Niedra, Emilis Melngailis, Andrejs Jurjāns, Antons Austriņš, Kārlis Skalbe, Jānis Roze, Pēteris Dindonis, Jūlijs Jēgers, Angelika Gailīte, Lilija Dzene, Pēteris Cimdiņš, Pauls Putniņš…

Sākot cilāt pagātni, bieži par daudz aizraujos, tāpēc nobeigumā vēl tikai mazs citātiņš. ,,Lūgšana priekš skolas sākšanas”, kas pierakstīta Drustos 19.gs. sākumā, kad tur bērnu glītošanas lietas uzraudzīja vietējais dzimtkungs Augusts fon Hāgemeisters: 

,,Mudīgi pie darba, tas ir Tavs prāts, mans Dievs. Mans darbs tagad ir ko labu mācīties un par savu apskaidrošanu gādāt, ka es Tevim par godu un sev pašam par labu un prieku varu dzīvot. Palīdzi man arī pie šā darba, un apskaidro Tu pats manu tumšu prātu. Dod, ka es visu to, kas man šodien tiek mācīts, apdomīgi pārdomāju, ka es to nevien ar savu muti un ar vārdiem varu sacīt, bet arī ar savu prātu paturēt. Āmen!” 

Jā, varbūt nav liels prāta darbs skatīties atpakaļ, dodoties uz priekšu un veidojot gaišo nākotni. Jo cita ceļa jau nav – tikai uz priekšu. Tomēr pagātne var dot mācību. Ja to ņemtu vērā, visam vajadzētu izdoties. 

Lai jums viss izdodas, draugi! Gaišas domas un skatus, iekāpjot pirmspēdējā augusta nedēļā!