Esi pareizs, un tu būsi vientuļš. Tā esot teicis Marks Tvens.
Pareizie Ziemassvētki… Filmās un reklāmās rāda, kā tādi jāsvin – skaisti dekorēts galds, daudz ēdiena, māja smaržo pēc pīrāgiem, grezni pušķota eglīte. Laimīgs ģimenes loks. Ome sēž goda vietā (nezina, kur opis palicis), apkārt smejoši bērni un mazbērni. Saposti mazuļi deklamē dzejolīšus un saņem košas dāvanas no omulīga Ziemsvētku vecīša, nevienam skaitāmais gabals nesajūk…
Nezinu, kā tas nākas, bet šajās dienās prātu apsēdušas domas par citādiem Ziemsvētkiem. Ne tik pareiziem. Par tādiem, kuros kādam sāp sirds, jo viņš ir viens, vientuļš un pamests. Cilvēks. Vai dzīvnieks. Viens. Pamests. Bieži tas nozīmē – nodots, atstāts, aizmirsts, lieks. Domājat, ka mazums tādu vientuļnieku, kuri gan saprot, ka nav nekā, ko gaidīt, tomēr gaida? Paskatieties apkārt! Zinu, zinu, ka tāpat jau esam darījuši krietni daudz. Pati esmu gan naudu ziedojusi, gan paciņas saiņojusi, bet ja nu tomēr jums prātā kāds, kuru var iepriecināt kaut vai ar to vien, ka esat atcerējušies, lūdzu, nenoslinkojiet. Ieprieciniet! Jo ir taču Ziemassvētku laiks.
Mums visiem gribētos būt laimīgiem. Nu tiešām – kurš tad to nevēlas? Bet dzīve… eh… Cenšos aizgaiņāt iztēles ainas par līdzcilvēkiem, tādiem pašiem kā mēs, kuri spiesti eksistēt karā. Video, kas rāda ukraiņu ciešanas, liek sirdij sažņaugties mēmās šausmās. Kristiešu svētkos krievi gatavojot īpašus ,,pārsteigumus” Ukrainai. Lūgsim! Baznīcā, savā siltajā gultiņā vai mežā zem egles. Lūgsim, lai visi labie spēki palīdz Ukrainas ļaudīm un beidzot iznīcina to ļaunuma impēriju, kas slepkavo miermīlīgu cilvēku dzīves!
Modē nākuši stāstiņi par Ziemassvētku svinēšanu vai nesvinēšanu padomju laikos. Godīgi sakot, es pat neatceros, tie bija Ziemassvētki vai Jaunais gads, ko gaidījām, jo savā bērnībā jutos laimīga vienmēr. Laikam taču tomēr gadu mija, jo bērniem tika atļauts dzīvot augšā līdz pusnaktij un pat iedzert bērnu šampanieti, kad pulkstenis sita divpadsmit. Skolas brīvdienas parasti pavadīju laukos pie mammas māsas Elgas tantes Vērgalē. Mēs ar māsu, brālēni, māsīca, mūsu kopīgā omīte, Elgas tante ar Haronkuli – tā bija paliela saime, kas priecīgi dzīvoja laimīgā saskaņā. Mēs, bērni, drīkstējām dauzīties pa āru, cik ilgi vien gribējām, šķiet, mums bija atļauts viss, kamēr pieaugušie gāja savos darbos un darīšanās. Izklausās ne pārāk reāli, tomēr tā to atceros. Gaidot svētkus, lielajā istabā, kas tāpat bija maza, salīdzinot ar šodienas standartiem, tika uzstādīta kupla eglīte, virtuvē smaržoja pēc pīrāgiem, kaut kur fonā pļāpāja melnbalts televizors. Tā multenīte, kurā Zaķēns sauc – ,,Kur tu esi, Salatēti?” – lika sarosīties, un mēs, bērni, ik pa brīdim spiedām karstos degungalus pie loga – vai jau nāk? Pēkšņi – tuk, tuk. Pavisam ne tur, kur gaidījām, pavisam otrā mājas pusē, pie ārdurvīm! ,,Nu re, Sala vecītis laikam bija steidzīgs, tik daudz māju jāapbraukā. Atstājis maisu un aizlaidies savās ziemeļbriežu kamanās,” Elgas tante teica, bet mēs, visi gaidītāji, tuvu asarām. ,,Paga, paga, skat, ko viņš mums atnesis!” Šie vārdi mierināja. Maisa tukšošana, obligātie dzejolīši. Haronkulis katru gadu skaitīja vienu un to pašu (tagad tā daru es), par ko visiem liela jautrība. Omīte atminējās ,,seno laiku” pantus. Maisā atradās visādi mīļi nieki – konfekšu tūta un riču-raču spēle, košs egles bumbulis un kāda krāsojamā grāmatiņa…
Bērnība beidzās, jaunība pagāja, izveidojās ģimene. Kad mani bērni jau bija pusaudži, kādā no “Mājas Viesa” numuriem, tuvojoties Ziemassvētkiem, parādījās reklāmas raksts, kurā cilvēki, kam līdzjūtīgas sirdis, tika aicināti paņemt pie sevis internātskolas bērnus, kam svētkos nav, kurp doties. Kuri paliek skolā, vieni un pamesti, jo (visbiežāk) ir dzīvu vecāku bāreņi. Spilgti atceros pirmo iespaidu, aizbraucot uz attālā Latgales nostūra skolu un satiekot kādus pārdesmit bērnus, kuru acīs mirdzēja cerības, kam nebija lemts piepildīties. Atceros mazo meiteni, kura pirmo reizi mūžā svinēja svētkus, sēžot pie ģimenes galda. ,,Ja mani brāļi un māsas, mamma un visi mūsu tēti sanāktu kopā, tad vajadzētu ļoti garu galdu,” viņa prātīgi teica pēc tam, kad vispār bija sākusi runāt ar svešiniekiem. Cīsiņus tas bērns slēpa zem spilvena, lai slepus apēstu naktī. Dzīvs kaķis, suns, zirgs, govs – nekad neredzēti brīnumi. Kur nu vēl pasaka pirms miega un piparkūku sirds ar saldas glazūras mežģīnēm, ko drīkstēja notiesāt vienā paņēmienā…
Ziemassvētki ir labo darbu laiks. Ar sirsnīgiem nodomiem ziedojam naudu, piedalāmies labdarības tirdziņos, gatavojam dāvaniņas. Pansionātu ļaudīm, slimnīcu pacientiem, vientuļiem vecīšiem. Kāds jau tās saņem, bet kāds paliek bešā, cerot vienīgi uz brīnumu, kas nepiepildās. Kādreiz uz kartītēm, ko sūtīju radiem un draugiem, rakstīju sev nezināma autora (varbūt Harija Heislera?), kā pašai šķita, iedvesmojošas rindiņas:
Bet tu tici, tici vēl arvien
Brīnumiem, kas bieži nepiepildās.
Un jo tuvāk ziemas aukstums lien,
Jo tu vairāk savos sapņos sildies.
Toreiz vēl biju daudz par jaunu, lai saprastu, ko nozīmē gaidīt brīnumu, bet nesagaidīt. Likās, ka tā nevar būt. Sildīties sapņos. Daudziem, ai, cik daudziem mūsu līdzcilvēkiem nav nekā cita, kā vienīgi sapņi, ko svētku vakarā nolikt pagalvī. Par to ir ļoti skumji.
Kad sinoptiķi brīdināja par gaidāmajiem atkušņiem, Piebalgas pusē vēl valdīja sals un sniegs, un nekas neliecināja, ka arī mēs jau nedēļas viducī varēsim cik nu kurš daiļi, bet uz visām pusēm ,,slīdēt pa slidotavu”. Trešdienas rītā satiku kaimiņieni skolotāju, kura devās uz darbu – mugursoma plecos, nūjas rokās, ,,šipi” (vai kā tos sauc) uz zābakiem. ,,Tāda nu reiz tā daba ir. Ko grib, to dara, nevienam padomu neprasa. Un cilvēkam neatliek nekas cits, kā piemēroties,” viņa pasmējās. Te tev nu bija: cilvēks - radības kronis! Tupus, rāpus, gar sienām turēdamies, tiek uz priekšu, un kas par iemeslu? Tikai mazs, miermīlīgs lietutiņš uzlijis. Droši vien sudrabiņa, kā tai Ziemsvētku pantiņā dzied. It kā sīkums, bet daudzviet dzīve gandrīz apstājusies. Mamma no Liepājas ziņo, ka tālāk par savas daudzdzīvokļu mājas slieksni netiekot, tad nu neatliekot nekas cits, kā vērot notikumus pa piektā stāva logu. ,,Visi, kas neievēro piesardzību, šauj kājas pa gaisu,” mamma komentē, piebilstot, ka pārdzīvo par nelaimīgajiem, kas noteikti smagi apdauzījušies. Piefiksēju, ka esmu sākusi domāt līdzīgi. Agrāk likās, ak, kas gan tur liels? Viens kritiens uz slidenas ietves. Piecelies, noskurinies un dodies tālāk. Apkārtējiem jautri un pašam arī smiekli nāk. Nu jau vairs nenāk. Tādi kritieni var slikti beigties, bet tikšana pie dakterīšiem, paši ziniet, cik problemātiska. Tāpēc, cilvēki, esiet modri un saudzējiet sevi! Tie milzu lāsteku šķēpi pie māju jumtiem – lai Dievs žēlīgs, kad atkusnī sadomā krist lejā! Māmiņas pastaigājas ar bērnu ratiņiem. Skatieties, mīļās, ne tikai zem kājām, lai nepaslīdētu, bet arī augšup, lai redzētu, kas karājas virs galvas un - bez pārspīlējuma – apdraud dzīvības!
Par spīti lietām, kas mēģina mūs skumdināt un biedēt, lielajai tumsai pienācis ceļa gals. Saulstāvji. Kurš gada īsākās dienas izskaņā vēla bluķi, kurš nevēla, kurš gāja bišu klausīties, kurš negāja, bet par gaismas atgriešanos noteikti priecājas visi. Arī to var pieņemt kā brīnumu - beidzot plauks gaismas sekundes, kas ar katru mīļu dienu mūs tuvinās pavasarim.
Lai Ziemassvētkos gaismas un siltuma, uzmanības un mīļuma pietiek visiem, visiem!
