Par trako māti, raftingu un skaisto niršanas instruktoru

Ikreiz, nejauši atkal ieraugot šo fotogrāfiju no divtūkstošajiem, es sevi apbrīnoju. Ne jau nu tāpēc, ka esmu mierīgo airēšanos pa Latvijas upēm aizstājusi ar ekstrēmu trakojošā kalnu upē. Kas tad tur patiesībā būtu īpašs. Ja tik ne neliela nianse.

Uzmanīgi ieskatoties, bildē var pamanīt arī mana četrgadīgā dēla ziliem taureņiem izšūto dzelteno cepurīti. 

Šo bildi redzot, es joprojām brīnos par to trako māti, kas raftingā līdzi paņēma mazu bērnu.

Neērti pat atzīties taču, tolaik nezināju, ka raftings arī tūristiņā galīgi nav nekāds parasts, katram otrajam latvietim kopš bērnības pazīstams laivu brauciens. 

Nezināju arī to, kā austrumos taisa biznesu, izmantojot šo zemju pirmatklājēju naivo nezināšanu. Tagad jau katrs pirmskolnieks aptuveni nojauš, kas un kā notiek Turcijas, Ēģiptes un vēl nez kādu dienvidzemju kūrortos. Kam tur var ticēt, un kam ne, bet mēs pirmoreiz pabijām tādā kūrortā, kad Latvijā tādas lietas vēl bija kaut kas jauns un neredzēts. Parasti ģimenē atvaļinājuma laiku vienmēr izmantojām ziemā, slēpojot kalnos. Taču togad bija lietaina vasara, mammai sāka sāpēt kājas, mazais bērns bija saķēris nešpetnu angīnu, un ārsti abiem ieteica pameklēt kādu siltāku vietu, jūru un sauli. Kādā rudens vakarā vīrs paziņoja, ka nopircis ceļojumu uz Turciju. 

Nebija ne jausmas, ko var sagaidīt tādā turku all inclusive. Sākumā pat raucu degunu, jo nu – kas tagad, vērtīgās atvaļinājuma dienas jātērē uzturoties kaut kādā sanatorijā?

Bet tā “sanatorija” izrādījās pilna visādiem patīkamiem pārsteigumiem. Sākot jau ar pašu pirmo atklājumu. Izrādījās, ka saulē izdegušas nekurienes vidū var uzburt ziedošu paradīzes dārzu ar visvisādiem austrumu brīnumiem. Mēness apgāztā veidā tiešām izskatījās gandrīz kā no tūkstots un vienas nakts pasakām, pavāri vakariņās nevis vienkārši gatavoja, bet piedāvāja īstu kulināro šovu, ēdiens bija lielisks un ūdens jūrā – silts un tirkīzzils. Nācās secināt, ka rītos dzert kafiju, pidžamā sēžot uz sava balkona un skatoties uz Vidusjūru, nemaz nav sliktāk, kā Alpos veroties kalnu virsotnēs, zīlēt, kuru siltās apakšveļas komplektu izvēlēties, jo temperatūra nokritusi vēl par pieciem grādiem.

Un tad vēl dienvidu gaiss.

Kad Rīgā jau līst rudens lieti, tas vairs nav svelmains, bet silti glāstošs un smaržo pēc kaut kā nenosakāma, bet viennozīmīgi brīnišķīga. Īsāk sakot, mums te viss šķita negaidīti un interesanti (iepriekš es tiešām domāju, ka vedu mammu uz atpūtas namu un biju gatava to kaut kā vienkārši pārciest), viss patika un gribējām visu izmēģināt. 

Tai skaitā – ekskursijas, kuras piedāvāja laipnā gide, kura ganīja no Rīgas atlidojušos atpūtniekus. Jo, ja jūs esat atbraucis uz tik smalku ento zvaigžņu viesnīcu (starp citu, tur bija pat neliels zooloģiskais dārzs, akvaparks, pirātu kuģi un tamlīdzīgi), tad jārēķinās - no ekskursiju un izklaides piedāvājumiem glābiņa nebūs. Kā nu būdams iesācējs neizmēģināsi visu, ko piedāvā? Neies taču divas nedēļas vienkārši čilot pie jūras un nemitīgi ēst kādā no daudzajām kafejnīcām (kaut nešaubos, ka daudzi tā arī darīja, jo viss taču jau cenā). 

Vārdu sakot, es tai gidei izrādījos labs ķēriens. Mammai trīsdienu ekskursija uz Pamukali un Kleopatras vannām (ja nu arī jaunība neatgriežas, varbūt pāriet tā kāja?), pašai niršana un laivu brauciens, un tad vēl visādas lietas, lai iepazītu vietējo kultūru, kā arī ekskursija uz ādas fabriku un juvelierizstrādājumu fabriku.

Gide, kura man šo visu pasākumu komplektu iepārdeva, medus saldā balsī bija apgalvojusi, ka nu protams, protams, ar laivām mazais burvīgais puisītis pilnīgi droši var braukt līdzi. Viņam tas noteikti ļoti patiks. Un pašlaik upe ir tik rāma, pat drusku izžuvusi, ka vienīgais, par ko jāuztraucas, lai kādā vietā vispār nav jākāpj ārā no laivas un jāiet kājām.

Tā nu mēs posāmies laivu braucienam.

Pa ceļam uz kalniem es bērnam biju gleznaini aprakstījusi, cik forši vispār ir braukt ar laivām, ka mēs redzēsim interesantas vietas, vietējos iedzīvotājus un… aitiņas, kas ganās upes krastos. Skaistās ainavas ar vietējo iedzīvotāju dzīves skatiem un aitu ganāmpulkiem krastos pārliecinoši bija vizualizējusi tūrfirmas pārstāve. 

Pirmās mazliet nelāgās nojausmas piezagās, kad cilvēks, kas mūs veda uz starta vietu kalnos, priecīgi paziņoja, ka vispār šodien ir baigi paveicies, jo pēc šīs trakās sausās vasaras naktī kalnos beidzot ir sācis līt un “reka pošla”. Latviskā versijā to aptuveni varētu tulkot kā upe atsākusi plūst. 

Tomēr es vēl nenojautu, ko tas patiesībā nozīmē, un iedomājos, ka nu labi, nebūs vismaz ar kājām jāslāj pa upes gultni un jāvelk aiz sevis tā laiva. Bērnam tas varētu izrādīties nogurdinoši.

Ka realitātē “reka pošla” izpaužas tā, ka satrakojies, dubļiem sajaucies, absolūti ledains ūdens trakā ātrumā cenšas atgūt vasarā iekavēto un mētā tūristu laiviņas kā tādas riekstu čaumalas starp akmeņiem, uzzināju jau vēlāk.

Ja jums ir kaut kāda laivošanas pieredze, teiksim, Amatā pavasarī (man tāda ir, pat diezgan ekstrēma), un jums šķiet, ka zināt, kas ir krāces, tad varu atklāt, ka patiesībā par krācēm nezināt neko. Arī Turcijā tad, kad instruktors pirms pirmās krāces kliedz – sagatavoties, airi, turās! –, jūs patiesībā vēl nezināt pilnīgi neko. Tikai nu jau ir tā sajūta, ka varbūt labāk tomēr būtu bijis vilkt to laivu pa tukšo upes gultni. Un kaut vai stiept sīko padusē.

Tas, kas redzams šajā attēlā, ir jau mirklis pēc pirmās lielās brūnās ūdenssienas, kurai mums bija jātiek pāri vai cauri, vai nu vienalga kur, tikai, vēlams, sveikiem un veseliem.

Ūdens vienkārši nāca virsū, kaut kur skanēja iepriekšējo braucēju kliedzieni, redzēt nevarēja pilnīgi neko. Laiva tā kā pārlocījās uz pusēm, tā kā tika uzsviesta gaisā un pēc tam gāzās atkal lejā. Vienam no puišiem, kas airēja priekšgalā, pa taisno Neptūna valstībā aizlidoja pilnīgi jaunas un krietni dārgas Gucci saulesbrilles. To es zinu, jo viņa sievai šajā sakarā bija vieglas panikas iespaidots un pagari paužams viedoklis. Kuru aprāva īss “apklusti labāk, citādi tūlīt tev būs pilna mute ar ūdeni”.

 Un tā nebija nekāda attiecību skaidrošana ar draudu elementiem, jo nebijām vēl atguvušies no pirmā šoka, kad nākamā brūnā ūdens siena jau atkal bija klāt.

Ja godīgi, vienubrīd biju pārbijusies tik ļoti, ka gribējās raudāt. Varbūt man pat bira asaras, nezinu, īsti nebija laika iedziļināties. Tikai vakarā spogulī pamanīju, ka viena acs ir pa pusei sarkana no piepūlē plīsuša asinsvada. Tobrīd man šķita, ka tā es tagad izskatīšos vienmēr.

Bet raudāt nedrīkstēja, jo katram laivā bija savs airis jāpieliek, lai mēs vispār jel kad tiktu no tās upes ārā. Gan jau, ka pārējiem pietika papildus stresa jau ar to vien, ka laivā ir sīkais. Raudāt man gribējās ne jau tāpēc, ka tas vispār bija pabriesmīgi. Kaut kur gruntīgākajiem airētājiem pa vidu iespiests (“lai neizkrīt kopā ar tevi”, teica instruktors) ietērpts pārāk lielā hidrotērpā, kluss un sastindzis sēdēja mans četrgadnieks. Manā virzienā viņš pat nepaskatījās, uz maniem “tev viss labi?” neatbildēja.

Brauciens ilga vairāk kā stundu, krāču bija daudz un vienreiz laiva tiešām gandrīz apgāzās. Pusceļā vēl bonusā sāka stipri līt. Un instruktors, laikam gribēdams kliedēt spriedzi, iemeta vienai meitenei aiz vestes vardi. To, kā varat nojaust, viņam šajā situācijā tiešām nevajadzēja darīt.

Vienīgais, ko es varēju domāt – ja arī bērns neizkritīs, viņš taču var būt jau ir zaudējis valodu (viņš taču jau stundu klusē un tagad varbūt pat logopēds nepalīdzēs!), un tagad aukstajā lietū vēl arī dabūs plaušu karsoni!

 Starp citu, dēls nevienam neko neatbildēja vēl arī kādu laiku pēc tam, kad bijām tikuši krastā, un, kad pēkšņi pavaicāja “kur tad tās aitas bija?” un “kur palika varde?”, es atvieglojumā tiešām apraudājos.

Kad izkāpām krastā, viens no vīriešiem klusēdams izvilka no mugursomas konjaka pudeli, kuru, laižot pa apli, vēl hidrotērpus nenovilkuši, turpat krastā arī iztukšojām. Un tad atceļā autobusā viss jau atkal bija forši un sarunas mazliet atgādināja tās, kur vīri lielās ar izvilkto zivi. Jo šā vai tā – bet mēs atgriezāmies no viena kārtīga piedzīvojuma. Atšķirībā no dažām citām mūsu laiva pat nebija apgāzusies. 

Šai mūsu tūrfirmas gidei paldies var teikti visi tie ekskursiju pārdevēji, kurus man jebkad pēc tam nācies satikt. Nekad vairs neesmu uzķērusies uz viņu bilžainajiem albumiņiem ar tēlainajiem pasākumu aprakstiem. Ir arī citi veidi, kā var iepazīt svešu valsti. Nu, nerunāsim par to, ka bija naivi iedomāties, ka minētajās fabrikās mēs vērosim, kā tautas daiļamata meistari veido skaistus apģērbus vai rotas. Patiesībā, protams, tie bija milzu veikali ar vienu nejauku blakusparādību – līdzko jūs tur ieejat, kāds uzņemas par jums šefību un neliekas mierā, kamēr nenopērkat vismaz kaut ko. (Taisnības labad gan jāatzīst, ka tieši no šīs “fabrikas” nācis mans mīļākais gredzens, no kura nešķiros jau gadus divdesmit).

Bija šādi tādi piedzīvojumi arī niršanas ekskursijā. 

Tā ir visdārgākā, starp citu. Piecu minūšu instruktāža ar uzsvaru uz “bet, ja jūs izdarīsiet to un to (īsti pat nevar saprast ko, šķiet – vistrakāk varēja beigties strauja izniršana no liela dziļuma), tas var beigties slikti, pat letāli”.

Sekoja neliels treniņš turpat pie krasta, kur kāds aziātiska paskata vīrietis, spiežot pie pleciem, mēģināja mani nogremdēt zem ūdens. Bija diezgan grūti tam ļauties, nemēģinot pretoties. Viņa seja bija tik tuvu un spiediens tik uzstājīgs, ka negribot galvā tinās visi jelkad redzētie trilleri, kurās līdzīgi procesi parasti beidzas ne pārāk iedvesmojoši. Pēc tam ar tādu lielu jahtu, kas vizuāli izskatījās (Sagadīšanās? Nez vai.) līdzīga tai, ar kuru Jāsons un argonauti reiz devās pēc zelta aunādas, braucām tālāk jūrā. Vispirms ieniršana trīs metru dziļumā, pēc tam jau 10. Atzīšos mīkstmiesībā, bet man pilnīgi pietika ar tiem trim, lai saprastu, ka niršana nekad nebūs mans hobijs. Jo tā arī nav nekāda snorkelēšana, īpaši, ja pirmā reize jums iekrīt bez iepriekšējas sagatavošanās un zināšanām kaut kādā komercienirienā. Nedaudz vēlāk gan atklājās, ka man nejauši izsniegts bojāts skābekļa balons, un tāpēc bijusi sajūta, ka trūkst gaisa, taču viedokli neesmu mainījusi līdz pat šai dienai.

Kad devāmies uz dziļās ieniršanas vietu, bija mainījies vēja virziens un jahtu diezgan stipri šūpoja. Tā kā es nemaz negrasījos nirt šajā dziļumā, man vislabāk būtu paticis izkāpt, jo vestibulārais aparāts šūpošanos panes diezgan vāji. Bet, kur tad kāpsi, ja krastu pat redzēt nevar?

Kad jahta noenkurojās un piedzīvojuma biedri aizgāja nirt, apgūlos uz klāja, skatījos mākoņos un drusku viņus apskaudu. Ne viņiem gaisa balonos trūka, ne viņi ir personiski pazīstami ar jūras slimību.

Manas eksistenciālās pārdomas pārtrauca viens no instruktoriem. Arī viņš bija palicis uz jahtas un tagad, atbalstījies uz elkoņa, atgūlās man blakus un uzsāka sarunu. Nu tā, īsumā runājot, par visu ko, bet faktiski jau par to, ka es viņam esmu iepatikusies no pirmā acu uzmetiena, un mēs varbūt varētu satikties arī krastā. Šajā vakarā un nākamajā, un varbūt katru vakaru, kamēr es te vēl esmu. Mans laulības gredzens viņam, acīmredzot nešķita problēma. Ja jau reiz vīrs ir kaut kur otrā pasaules malā.

Atšķirībā no tā vīrieša, kurš diezgan vardarbīgā veidā mēģināja man likt iemīlēt niršanu, šis bija tiešām ļoti, pat uzkrītoši skaists cilvēks. Iespējams, kāds ļoti veiksmīgs asiņu sajaukums, varbūt pat mantots no tiem senajiem varoņiem un pusdieviem, kuri sensenos laikos bija iecienījuši šo piekrasti. Un nebija nekādu šaubu, ka viņš to apzinās. Tāpēc mans strupais atraidījums viņu acīmredzami pārsteidza. Bet man nebija variantu.

Nespētu būt pieklājīgāka, pat ja man būtu gribējies izmēģināt ko eksotisku. Lai cik izskatīgs viņš arī nebūtu, manas domas tobrīd bija tikai par vienu. Kā, es ļoti atvainojos par naturālismu, izturēt līdz mierīgākiem ūdeņiem, nesākot vemt.

Jau Rīgā uzzināju, ka tās piekrastes smukie puiši ļoti labprāt pavada tūrisma sezonu, iepazīstot dažādu pasaules valstu sievietes. Un, jo tā sieviete precētāka, jo vairāku iemeslu dēļ tā pazīšanās ir drošāka. Protams, ja vīrs ir kur tālāk, nevis turpat viesnīcā.

Īsāk sakot, pirmā pieredze Turcijas kūrorta bija iespaidu un mācību pārbagāta. Mēs vēlāk vēl dažas reizes tur atgriezāmies, bet tad jau īrējam mašīnu vai kādu zvejnieka kuteri, un iepazinām piekrasti tā, kā pašiem šķita pareizāk.

Starp citu, reiz vīrs ar vecāko dēlu arī devās raftingā. Brauca divatā, ar smailīti un šajās bildēs ir skaists zils kalnu upes ūdens un var pat samanīt ainaviskus krastus. Cik garlaicīgi.



Foto: privātais arhīvs