Pāriet uz elektroauto 10 gadu laikā. Utopija vai realitāte?

Eiropa Savienība vienojās, ka, sākot no 2035. gada, vairāk nevarēs reģistrēt jaunus transportlīdzekļus, ja tie nebūs bezizmešu, proti - būs jāpērk vai nu elektroauto, vai ūdeņraža automašīnas. 

CSDD Tehniskā departamenta vadītājs Jānis Liepiņš: “Ja šī intervija būtu notikusi divus gadus atpakaļ, es būtu teicis, ka tas ir pārāk ambiciozs plāns, pilnībā nereāls. Uz šo brīdi, ņemot vērā, ka Latvijā, iepērkot valsts institūcijas elektroauto, jaunākā tendence, ko ražotāji piedāvā, faktiski - lielākā daļa atsakās no dīzeļdegvielas, paliek tikai kā piedāvātais variants. Protams, ir izņēmumi, ka tas ir viennozīmīgi, bet tad nākamais posms, ka piedāvā tikai benzīna dzinējus. Otra sadaļa - tiek piedāvāts benzīndzinējs kā hybrid (kopā ar elektromotoru), tad tikai tīrie elektromobiļi. Mēs varam uz rokas pirkstiem saskaitīt, cik automobiļu ražotāji nepiedāvā savu produkciju visā modeļu gammā. 12 gadi pie tās attīstības, kādas ir notikušas pēdējos divos, trijos gados, tas ir diezgan reāli.”

Satiksmes drošības eksperts Oskars Irbītis saka - ja šo ideju virzītu inženieri, viņš par to ļoti priecātos. “Tā kā to virza politiķi, tad tam tomēr ir liela populisma piegarša. Šo desmit gadu laikā pāriet uz elektromobiļiem, kaut vai tikai jaunu elektromobiļu iegādi, vienalga saglabāsies diezgan liels daudzums tradicionālo automobiļu. Es šobrīd atrodos valstī, kas izceļas ar elektromobiļu skaitu - tā ir Norvēģija. Esmu Lafpapu salās. Ne vairāk kā pieci procenti elektromobiļu, pārsvarā Tesla. Esmu nobraucis šodien 120 kilometrus pa Lafpapu salām, neesmu redzējis nevienu elektouzlādes ierīci.”

Ko darīt tādam kā vidējam latvietim? Elektroauto vidējā cena ir 30 tūkstoši, bet, protams, ka ar elektroauto, skatoties uz degvielas cenām, braukt ir izdevīgāk. 

Jānis Liepiņš: “Galvenā problēma šobrīd ir, ka elektroautomobilis par noteiktu procentu, kā kuram ražotājam -10%, 20%, 30% sanāk dārgāk nekā fosilās degvielas automobilis. Attiecīgi, ja man tagad jāpērk auto, es ar to braukšu divus, trīs gadus, ir diezgan daudz jāpadomā, cik kilometrus gadā nobraukšu vai- cik ikdienā nobraucu. Kurā vietā lādējas? Mājās vai ārpus tās? Cik tad izdevīgs tas ir?” 

Oskars Irbītis saredz problēmu infrastruktūrā. Ja to varēs izdarīt lielās valstis, tad Latvijai vēl ir jāaug. “Tā ir absalūta utopija, jo mēs 10 gados neesam spējīgi pāriet uz infrastruktūru. Iedomājaties situāciju - Pļavnieki, Salnas iela. Kādā veidā iedomājaties, ka šie cilvēki, kas tur dzīvo, lai pāriet uz elektroauto? Ļoti liels dzīvojamais masīvs, pilni pagalmi ar auto, bez nevienas uzlādes stacijas - tas ir nereāli. Katrs pa logu metīsim ārā pagarinātāju un lādēsim?”

Satiksmes ministrijas Autoceļu infrastruktūras departamenta direktors Tālivaldis Vectirāns saka - šobrīd infrastruktūra ir atbilstoša tās attīstības stadijai. 

Latvijā reģistrēti tuvu trīs tūkstošiem elektroautomašīnu jeb 0,3% no kopējā reģistrētā automašīnu skaita. “Elektrotransportlīdzekļu skaits aug. Visticamāk, tas augs tikpat strauji, jo attīstīs gan bezemisijas zonas, gan arī sāk strādāt no pagājušā gada pieņemtais likums par Valsts un pašvaldību vajadzībām publiskajos iepirkumos. No 2026. gada procents augs klāt, kas ir jāiepērk, pieņemu, ka Eiropas politika var virzīties tajā, ka mainās un vēl lielākus kontrolskaitļus uzliek.”

Ja no 2035. gada tiks pārtraukta automašīnu ražošana ar iekšdedzes dzinējiem Eiropas teritorijā, tad šie paši virzītāji, kas ir Starptautiskā Enerģētikas aģentūra, vēlas panākt, ka līdz 2050. gadam visai cilvēcei pāriet uz elektroautomašīnām. Starptautiskā Enerģētikas aģentūra pētnieku aprēķini liecina, ka elektroenerģijas cenas līdz 2050. gadam kāps vidēji par 50%, bet kopējie izdevumi par elektrību palielināsies no 2,7 triljoniem ASV dolāru 2020. gadā līdz 8,5 triljoniem dolāru 2050. gadā.


Foto: Freepik