Sagaidot Lieldienas, pilsētvidē bieži vien parādās zaķi un olas. Kā top salmu zaķi? To dosimies noskaidrot uz Tukumu pie Latvijā vienīgā Salmu muzeja saimniekiem.
Pašā Tukuma centrā daudzstāvu namu ielenkumā ir kāda privātmāja, kuras saimnieki mīl un prot sagādāt patīkamus pārsteigumus. Pirms gadiem 15 pāri sētai uz garāmgājējiem lūkojās rūķis, bet tagad tajā mīt jau aptuveni sešsimt no salmiem darinātu pasaku tēlu.
Ziemas sezonu pūķi, rūķi un citi zvēri pārlaiduši zem jumta, bet tagad varot doties arī ārā. Tuvojoties Lieldienām, protams, neiztikt arī bez zaķiem un olām.
Juris Rītiņš ilgus gadus uz pasauli lūkojies caur videokameras aci. Kristīne Zihmane-Rītiņa bija zinātniece, bet nu jau 13 gadus abi ir Latvijā vienīgā salmu muzeja saimnieki. Kā paši smej, tas iespējams tikai tad, ja darbojas tandēmā.
Juris taisa zaķi, bet Kristīnei šoreiz tiek uzticēta olas darināšana. Lelles top nevis no salmiem, bet gan siena – gluži tāpat kā pati pirmā pirms daudziem gadiem vēl Rīgas dzīvoklī. Kristīne: “Gribējās uz Lieldienām kādu dekorāciju. Mums bija trusis, kurš nobeidzās, būcenī stāvēja pāris maišeļi viņa siena. Kaut kas interesants, jāpamēģina, lai gan no tāda materiāla es nekad neko nebiju taisījusi.”
Kristīne, būdama zinātniece, saviem muzeja eksponātiem izstrādājusi īpašu tehnoloģiju, bet labprāt dalās arī padomiem, kā ikviens var izgatavot sev mīļu rotaļlietu vai Lieldienu dekoru. “Tās tehnikas ir dažādas, bet šis ir tāds ātrākais un vieglākais veids. Var būt pildītas formas, var būt kāds cits materiāls iekšā. Īstenībā tas ir tāds radošs darbs, jo visu laiku ir jādomā. Tas nav garlaicīgi.”
Lieldienās zaķi parasti nes olas, un tam esot arī savs skaidrojums. Juris: “Citreiz man prasa, kāds sakars ir zaķim ar Lieldienām, bet izrādās, ka ir. Mums tā dzimstība ir tād, kāda ir, bet zaķis ir vaislības simbols. Tās ir senas tradīcijas. Izrādās, ka zaķi sen jau bijuši Vācijā uz Lieldienām, un mums arī tos zaķus vajadzētu vairāk, lai tie bērni dzimst.”
Lai gan sauktas par salmu lellēm, visbiežāk izejmateriāls esot siens. No salmiem topot tikai lielie darbi, un tam esot vairāki iemesli. Kristīne: “labības stiebrus pie mums Kurzemes pusē vairāk vai mazāk sasmalcina, līdz ar to tā īsti nav, ko paņemt, un esam atkarīgi no otra saimnieka. Sienu mēs varam paši regulēt. Ar salmiem ir sarežģītāk strādāt, bet tie ir ļoti skaisti. Mēs tiešām tādiem atsevišķiem darbiem taupām. Man ļoti patīk salmi, bet siens arī ļoti noder.”
Un materiāla vajag daudz. Lielajām skulptūrām, no kurām augstākās ir aptuveni sešus metrus garas, nepieciešami vairāk nekā 25 maisi salmu un apmēram nedēļa darba, bet mazās figūriņas var uztaisīt pat nepilnas stundas laikā.
Katrai lellei tiek zīmēta arī seja, piedots raksturs jeb, kā saka Juris, iedota dvēselīte. Darbi muzejam tiek veidoti tematiskās kolekcijās. Par godu gadskārtu svētkiem, populārām pasakām un svarīgiem notikumiem. Arī šīs vasaras 150. Dziesmu svētku tradīcija netikšot aizmirsta. Ja laika ratu varētu pagriezt atpakaļ, Rītiņu pāris neko nemainītu, jo vēlas justies laimīgi.
