Šorīt, minoties ar divriteni uz dārzu, rokas nosala un prasījās pat pēc cimdiem, toties kas par spirgtumu gaisos! Izbaudīju laimi, ko sniedz brīva kustība, kad lēni izripini cauri ciematam, kas vēl snauž, no katra sliekšņa dvašodams augusta puķu smaržas, skaistajai Vecpiebalgas ,,viesistabai”, kur sasveicinies ar bērziem un ūdensrožu dīķi, pagriez braucamo uz baznīcas pusi un kārtējo reizi iztēlojies, kā būtu, ja pēkšņi tai vietā, kur kādreiz sensenos laikos slējās varenais Vecpiebalgas Dievnama tornis, tas, jauns un atdzimis, atkal spīdētu pāri pakalniem…
Tu brauc un domā, cik labi, ka vari tā izkustēties, un bažījies, vai, nonākusi dārzā, saņemsies iegremdēties ledainajā dīķa ūdenī, bet galā izrādās, ka ūdens ir silts kā piens. Kā tikko slaukts piens – vai zini to garšu un smaržu? Es zinu, jo reiz, pirms daudz, daudz gadiem, vīramātei bija govis, brūnas un treknas, un viņa vairākas reizes dienā tās slauca. Pienesa mazdēlam Sandijam pie gultiņas un, maigi modinot, jautāja: ,,Sandīt, vai dzersi pieniņu?” Viņš dzēra. Ne tā, kā noskatījos skolas ēdnīcā, kur skolasbērni, piena programmas spiesti, žākstījās gar piena glāzēm. Dzēra ar garšu. Siltu, tikko slauktu, pēc gotiņas smaržojošu pienu, un pēc tam, palīdis zem segas, apgriezās uz otriem sāniem, lai laimīgs turpinātu sapņot saldā miedziņā.
Ir augusts. Pa dienu saulīte silda kā jau vasarā, un pat neticas, ka naktis var būt tik dzestras. Atceros vasaru pirms trīsdesmit gadiem, kad Ērgļu slimnīcā piedzima mana meita. Augusta devītā diena toreiz ieveda pilnmēnesi, zeltītā ripa kā spožs lukturis karājās samtaini melnās nakts debesīs tieši iepretī palātas logam, un termometrs rādīja plus trīsdesmit grādus arī naktī. Šogad tā nav. Mazliet žēl, ka pavasaris atnāca tik vēlu, un nu jau rudens mīņājas uz sliekšņa. Tik ilgi gaidīta, vasariņa, šķiet, pakavējusies tikai mirkli. Braucot vēroju – dažiem bērziem matos jau pa dzeltenai šķipsnai, nopļautie lauki bēdīgi rūsgani, un pat mākoņi izliekas tādi kā zemāki. Nākamnedēļ no Stokholmas atceļos draugi, lai izbaudītu Latvijas vasaru. Vai viņiem naktīs nesals? Jo draugiem jau devītais desmits plecos. Bet viņi ļoti mīl Vecpiebalgu un noteikti vēlas katru gadu vismaz dažas nedēļas pavadīt dzimtenē.
Šie ciemiņi mums ir īpaši. Kārļa Skalbes mazdēls Andrejs, dzejnieka meitas Ilzes un arhitekta Roberta Legzdiņa dēls, un viņa sieviņa Ligita, arī latviete. Iepazināmies pirms piecpadsmit gadiem, kad rakstīju romānu ,,Lizete, dzejniekam lemtā” par Skalbes ģimeni. Tik interesanti tas notika! Toreizējais Cēsu muzeja direktors, kuru uzrunāju, vēloties nodibināt kontaktus ar Andreju, pikti atrunājās, sak, nē, nē, tam cilvēkam nevajagot uzbāzties, viņš tāds īpatnējs, kā jau mākslinieks (Andrejs darbojas dizaina jomā). Mobilā telefona numuru nedrīkstot dot, tā privāta padarīšana, bet Zviedrijas adreses neesot. ,,Nu, reizi pa reizei Legzdiņš uz laiciņu ir Rīgā. Mēģiniet sazvanīt, varbūt palaimējas,” direktors beidzot apžēlojās un nodiktēja man Andreja Rīgas dzīvokļa telefona numuru. Ievilku elpu, piezvanīju un… te nu mēs esam. Draugi varbūt ir drusku par skaļu teikts, bet labi čomi (kā Andrejs sacītu) gan. Kopā pavadītais laiks vienmēr ir kā svētki, lai arī gadu ziņā mūs šķir vismaz paaudze. Bet tie cilvēki, kuri nemitīgi interesējas par visu jaunāko, nemitīgi meklē un atrod piedzīvojumus un uz lietām cenšas skatīties no gaišās puses, nenoveco. ,,Kāds vecums? Man taču vēl jāuzkonstruē lidmašīna!” Andrejs atsmēja, kad brīnījos par abu Legzdiņu kārtējā ārzemju ceļojuma plāniem (tas bija pirms kovida). ,,Uz kaut kādu tuksnešainu zemi? Uz veselu mēnesi? Ko jūs tur sadarīsiet?” vaicāju. ,,Kā – ko? Tur taču būs tik daudz interesanta! Vēsture, arhitektūra, kulinārija, cilvēki,” Andrejs uzskaitīja. Nešaubos, ka viņi ar Ligitu tiešām izbaudīja visus tos labumus. Lēni un nesteidzīgi, līdz mielēm izgaršojot. Abi ir kopā vismaz pusi gadsimta un vairāk. Kā cimds ar roku. Priekos un bēdās. No tādiem cilvēkiem var mācīties, kā dzīvi ne tikai skaisti dzīvot, bet arī jēgpilni izbaudīt.
Kārlis Skalbe, vēl ,,Saulrietos” dzīvodams, mazdēlam veltījis dzejoli ,,Jaunās egles”:
Mācies lasīt, mazo puisīt,
Kalna būdā aizmirstā.
Jaunās egles ar jau lasa
Lielā zvaigžņu grāmatā.
Vakarā tās stāv ap kalnu,
Kad tev acis veras ciet,
Lēni loka zaļās galvas
Un ar zvaigžņu koriem dzied.
Lieli vēji iet pār kalnu,
Vedīs tevi pasaulē.
Lasīsi tu debess zvaigznēs,
Liels ja būsi dvēselē.
Komponists Jānis Lūsēns dzejnieka vārdus ietērpis dvēseliskā mūzikā. Nezin, kā Jānim tur, viņa tālajās mājās Valkas novada Zvārtavas pagasta Ozolu skolā klājas? Droši vien rožu dārzs pilnos ziedos un jaunajās ābelītēs jau pa kādam ābolam. Milzīgo, dzelteno kviešu lauku vidū Ozolu skola mirdz, atdzimusi kā Fēnikss no pelniem. Jānis kopā ar dzīvesbiedri Eviju šeit apmetās tikai pirms pāris gadiem, tāpēc abu iespētais šķiet gluži no fantastikas jomas. Tik skaista vieta! Brauciet un skatieties, izbaudiet muzikālu meditāciju un nogaršojiet Evijas ceptos gardumus (tā nav komercreklāma, bet ieteikums no pašas pieredzes). Nezinu gan, kā ar apciemojumu pieteikšanu vasarā, jo vasara māksliniekiem droši vien trakoti darbīgs laiks. Jāuzstājas drīz še, drīz tur, nav īsti laika izbaudīt lauku mieru un klusumu. Toties baudpilnai atpūtai var ļauties ikviens, kas apmeties Ozolu skolas mājīgajos apartamentos, kurus Evija iekārtojusi, pārdomājot ikvienu sīkumu.
Komponisti, mākslinieki, aktieri… Mēs, latvieši, viņus mīlam, ļoti mīlam, bet… Protams, nedrīkst vispārināt, un tomēr reizēm šķiet, ka šī mīlestība ir mazliet pārspīlēta un, piedodiet, bet dažreiz arī nepelnīta.
Vecpiebalga savus pagasta svētkus jau godam nosvētījusi, Jaunpiebalgā tie šodien. ,,Izvēlies Piebalgu!” jau sen kļuvis par skaistu tradīciju, ko gaida arī Andrejs un Ligita. Speciāli iekārtojušies tā, lai, ciemojoties dzimtenē, būtu šeit pasākuma laikā, jo gadu gaitā atzinuši, ka izvēlēties Piebalgu ir vērts. Lielisks amatnieku tirdziņš, ekskursija pa Jaunpiebalgu, unikāla otas meistara Kārļa Miesnieka gleznu izstāde, dažādas jautras izdarības. Koncerts baznīcā, koncerts brīvdabas estrādē. Organizatoriem ir, ko noņemties. Un nervozēt. (Šogad mazliet piederu viņiem, jo sacerēju runājamos tekstus, kas daudzina piebaldzēnu šeptes un ko uzvedīs uz mazās skatuves tirgus placī, tāpēc zinu teikt.)
Gatavojot scenāriju, runas vīros ieplānojām arī Ķenci un Pāvulu – kā tad Piebalgā bez ,,Mērnieku laiku” kolorītajiem personāžiem? Tika nolemts, ka abu pušelnieku lomas jāuztic profesionāliem aktieriem, tā sacīt, augstākas latiņas pacelšanai un plašākas publikas piesaistīšanai. Savējie iznesīs galveno runāšanu, bet viesmākslinieki saliks punktus uz i – apmēram tāda tā doma. Tā nu jaunpiebaldzēni centīgi apguva savu repertuāru, kamēr tik ļoti mīlētie rīdzinieki… cik viņu tur bija? Viens, divi, trīs, pieci… Visi uzrunāti, visi piekrituši, un… visi pēc laiciņa atteikuši savu līdzdalību uzvedumā. Organizatoriem, protams, mati sirmi, bet kuru tas interesē? Te nu gribas jautāt – vai tikai daži mūsu populārie skatuves mākslinieki gadījumā nav pieradināti pārāk viegli ārpus teātra pasākumos nopelnīt? Apmēram tā – atnāc, sasveicinies, pajokojies un piķis rokā un miers mājā. Šeit bija teksts, kas jāiemācās. Tas prasa laiku un darbu. Un kāpēc neatteikt jau sarunātu lietu, ja pēkšņi parādās cits piedāvājums, kur pietiks ar parādīšanos, pagrozīšanos un pamuļķošanos? Jo visi taču aktierus mīl, būs labi arī tā!
Šai sakarā uzpeld mieles, kas palikušas atmiņā pēc dažu skatuves mākslas meistaru uzstāšanās pie mums laukos. Vasarā, estrādē, kad laikam drīkst šaut laukā visu, kas ienāk prātā, lai ielīksmotu skatītājus. Vārdos nesaukšu, bet gadījumi kolorīti.
Tas bija sen, bet spilgti atceros, kā viens dziedošais aktieris uzrunāja publiku, sak, un tagad, veči, visi paceļ kājas. ,,Jā, jā, tu ar to pliko pakausi, tu arī pacel! Pašūpojam, pašūpojam… Paskat, cik labi veči Piebalgā prot šūpot locekļus!” Vai cits skatuves mākslinieks no tās pašas brālības. Spēlē ģitāru, dzied, zibina acis uz meičām, kuras, saprotams, mulst, jo puisis glīts un slavens tak arī. Tad dziesmu starplaikā sāk kaut ko vāvuļot par demogrāfiju un pēkšņi saka: ,,Nu, un tagad paceļ rokas tās, kurām nav bērnu!” Pēc mirklīša: ,,Vai dieviņ, un tev arī, tik jaunai un smukai, bērniņu nav? Nu, mīļā, varbūt pienāc pēc koncerta, kaut ko sarunāsim…”
Nenoliegšu, ka vienai publikas daļai šādi jociņi iet pie sirds, skan aplausi un mākslinieki var smaidīt platu muti. Apsaukāt par haltūristiem? Nē, jo godīgi atstrādāja nolīgto laiku, beigās droši vien nodziedāja vēl pāris dziesmas pa virsu, un visi laimīgi.
Nauda nesmird? Un solīts makā nekrīt. Tā pati vienkāršā tauta, kurai uzstājas cienījamie mākslinieki, tomēr ir gudra, vai ne?
Izbaudīsim augustu! Darīsim to nesteidzīgi, ar garšu, un neļausim rūgtām pilēm savu medu sabojāt.
