Dārzkopības institūta zinātnieki veikuši apjomīgu pētījumu par pumpurērču un revirsijas vīrusa izplatību un ietekmi uz upenēm, kas komercdārzos ir otra populārākā kultūra. Pētījums ieguvis vienu no 12 balvām Latvijas Zinātnes akadēmijas (LZA) rīkotajā konkursā par saniegumiem zinātnē 2022. gadā. Savukārt Dārzkopības institūta ābolu pētniece un selekcionāre saņēmusi Paula Lejiņa vārdbalvu lauksaimniecībā.

Dārzkopības institūta siltumnīcās Dobelē pašreiz vietu ieņēmuši šim gadalaikam raksturīgie augi, bet pavasarī siltumnīcās atkal nonāks arī upenes, kas ir viens no Ribes ģints augiem, kam zinātnieki pētījuši pumpurērču un upeņu reversijas vīrusa izplatību un ietekmi uz ogulājiem. Dārzkopības institūta vadošā pētniece Inga Moročko-Bičevska stāsta: “Upenes ir aiz ābelēm otra plašāk audzētā augļaugu kultūra. Pumpurērces un vīruss rada nozīmīgus bojājumus. Ieņēmīgām škirnēm var pat būt 100% ražas zudumi. Augs vispār neražo, neattīsta ogas, nezied. Kopumā aiziet bojā.”

Pumpurērci zinātnieki atklājuši jau 20. gadsimta sākumā, tomēr tā esot maz pētīta sava nelielā izmēra dēļ. Pumpurērce ir tikai 0,2 milimetrus liela. Kā norāda pētnieks Artūrs Stalažs, vienā pumpurā var atrasties pat 30 000 ērču; bojāto pumpuru uz zara varot atpazīt. “Katrā pumpurā var iekļūt tikai viena mātīte. Mātītes ir tās, kas migrē. Ja paskatāmies, ka upeņu pumpurā sākumā ir 30 000 ērču, tad tikai viena vai divas mātītes nonāks jaunos pumpuros. Ērces ielaiž augā vielas, kas augam liek citādāk augt. Šajā gadījumā augs veido to kroplo pumpuru, kas uzpūšas.”

Pētījumā iegūtas jaunas zināšanas par pumpurēces sugām un pārnesi, tomēr galvenais mērķis esot radīt jaunas šķirnes, kas būtu pēc iespējas noturīgākas pret kaitēkļiem. Pašlaik upeņu komercdārzos, kas aizņemot 1500 ha, lielākoties tikot izmantotas vecās šķirnes, kas esot visuzņēmīgākās, kā arī no Polijas ievestās upeņu šķirnes. Dārzkopības institūta vadošais pētnieks Gunārs Lācis: “Jau otro gadu mums ir oficiāla selekcijas programma upenēm. Ir pieprasījums pēc jaunām sķirnēm, kas būtu izturīgas pret slimībām un piemērotas audzēšanai Latvijas apstākļos un kas nodrošina labu ražu, būtu piemērotas mehāniskai novākšanai.”

Pētījumu LZA atzinusi par vienu no 12 uzvarētājiem ikgadējā konkursā par nozīmīgākajiem sasniegumiem zinātnē. Kopumā konkursā tika vērtēti 55 pieteikumi galvenajos zinātņu virzienos. Savukārt Laila Ikase, Dārzkopības institūta vadošā pētniece, vairāk nekā 30 gadus pētījusi un selekcionējusi ābeles. Selekcionēšanas process aizņemot vismaz 20 gadus, tomēr svarīgākās augļu īpašības gadu gaitā gan neesot mainījušās. “Tagad aktuāla arī ir ilga augļu glabāšanās. Tur ir vajadzīgi stingri augļi ar augstu cukura saturu. Sulīgi un pietiekami daudz skābes, lai nebūtu pliekani. Protams, ka skaisti un garšīgi.”

Pašreiz pētniece strādājot pie tā, lai apvienotu vairākus izturības gēnus ābelēs, kas ļautu augļus pasargāt no kraupja. Tāpat tiekot meklēta iespēja izveidot šķirni, kas nebūtu uzņēmīga pret bakteriālo iedegu. Par mūža ieguldījumu ābolu pētniecei LZA šogad piešķīrusi Paula Lejiņa vārdbalvu lauksaimniecībā.

Foto: Freepik