Profesora Bieziņa muzeju rekonstruēs vai slēgs?

Profesora Aleksandra Bieziņa memoriālais muzejs Dilmaņi ir vienīgais valsts muzejs Latvijas laukos, kas ir veltīts ārstam, taču ēkas tehniskais stāvoklis šobrīd raisījis jautājumu, vai muzejam šeit būt arī turpmāk. 

Iebraucot “Dilmaņu” sētā, paveras sakopta vide, ziedošas puķes un ēka, kura no attāluma nebūt nešķiet avārijas stāvoklī, taču, apskatot tuvāk, atklājas patiesā aina. Par to, kādas ieceres ir attiecībā uz muzeja remontu, “Dilmaņu” vadītāja Ingrīda Pureniņa īsti atbildēt nevar. “Acīmredzot ieplānota ir rekonstrukcija, jo ēka ir nolietojusies, kopš būvēšanas pagājuši jau trīsdesmit pieci gadi. Arī materiāli neba tie labākie bija, ko jau varēja, no tā arī būvēja. Nav kapitāli remontēta,” atzīst vadītāja.

Trūkst līdzekļu remontam

Apskatot ēku, iezīmējas lielākās problēmas, ko  rada novecojušie inženiertehniskie tīkli un vecie logi, kas netur siltumu, arī sienās parādījušās plaisas. “Jumts ir jāuzliek jauns, apkures sistēma būtu jānomaina, caurie logi jāieliek. Vienu daļu jau esam paspējuši ielikt. Iestrāde ir, te ir tikai jāstrādā. Ja ir līdzekļi. Taču ar līdzekļiem šobrīd, tik smagajā ekonomiskajā situācijā, kāda ir valstī, nav viegli. Acīmredzot, medicīnai pašai par sevi jau ir grūti, ir daudz problēmu, varbūt, ka šī problēma ir tā pēdējā, kas jārisina,” noteic Pureniņa. 

“Dilmaņi” ir Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja filiāle, līdz ar to ir Valsts nekustamo īpašumu pārvaldībā un Veselības ministrijas pakļautībā. Kā telefonsarunā uzsver muzeja direktors Kaspars Vanags, Veselības ministrijai līdz ar kovida pandēmijas radīto ietekmi muzejs nav prioritāte, lai tajā ieguldītu. Arī muzeja ekspozīcija esot novecojusi, mūsdienu apmeklētājam neinteresanta. Par sabiedrībā izskanējušo varbūtību par muzeja slēgšanu viņš runā atturīgi. “Bieziņa muzejs noteikti nebūs tāds, kāds tas ir šobrīd, bet kādam tam būt, pie tā šobrīd tiešām tiek strādāts un spriests. No rudens, ziemas sezonā,  mēs noteikti apmeklētājus nepieņemsim, tikmēr domāsim, kā muzejam ir jāstrādā tālāk. Muzejs, iespējams, nebūs vairs Madonas novadā, bet ir pāragri par to spriest.”

No lauku zēna līdz Zelta skalpelim

Ingrīda Pureniņa muzeju vada jau 33 gadus. Izrādot ekspozīciju, viņa ar lepnumu stāsta par izcilo bērnu ķirurgu, publicistu, mācību grāmatu autoru, vienu no ārstnieciskās fizkultūras pamatlicējiem Latvijā, bērnu ķirurģijas-ortopēdijas skolas izveidotāju, augstākā ķirurģijas apbalvojuma Zelta skalpeļa ieguvēju. “Zelta skalpelis nav valsts apbalvojums. To profesoram 1973.gadā pasniedza Latvijas ārsti, apliecinot kolēģu visdziļāko cieņu un augstu vērtējot viņa izcilos nopelnus ķirurģijas, it īpaši bērnu ķirurģijas, traumatoloģijas un ortopēdijas attīstībā Latvijā. Tā ir neoficiāla balva, ko kolēģi pasniedz izcilākajiem sava amata, zinātnes un mākslas meistariem. Droši var sacīt, ka ķirurgam Zelta skalpelis ir augstākās atzinības zīme. To ir saņēmuši tikai daži pasaules ievērojamākie ķirurgi. Otrs šāds Zelta skalpelis ir pasniegts profesoram Kalnbērzam, kurš savā ziņā ir Bieziņa skolnieks,” uzsver vadītāja. “Uz viņa kapa pieminekļa ir rakstīts – mūsu Latvijas bērnu ķirurģijas tēvs. Tātad viņa rokai pieder ne tikai skalpelis, bet arī pildspalva, jo pirmā mācību grāmata bērnu ķirurģijā ir nākusi no Aleksandra Bieziņa. Daudzi ir teikuši – tāda otra cilvēka tik ātri nebūs Latvijas medicīnā.

Neizmērojamais profesora devums Latvijas medicīnas attīstībā

Profesoru pazina ne vien Latvijā, bet arī Lietuvā, Igaunijā un citviet pasaulē, kur bija viņa kolēģi un skolnieki. Latvijā Aleksandra Bieziņa darbu turpina daudzi. Un ne vienā vien skolniekā ir kaut kas no skolotāja. Varbūt spilgtāk tas izpaužas bērnu ķirurga profesora Jāņa Gaujēna attieksmē pret pacientiem un viņa roku meistarībā. “Piecdesmito gadu vidū, kad Latvijā plosījās bērnu trieka, Aleksandrs Bieziņš bija šīs slimības apkarošanas komisijas priekšsēdētājs. Viņš uzņēmās medicīnisko atbildību par visai drosmīgu rīcību — pirmo reizi pasaulē uzsākt obligāti potēt visus bērnus un jauniešus pret bērnu trieku. Līdztekus tam Bērnu klīniskajā slimnīcā tika atvērta nodaļa smagi saslimušajiem bērniem, bet slimības seku ārstēšanai — sanatorijas Baldonē un Ķemeros. Vēlāk atvēra īpašu sanatorijas skolu Raiskumā, kur bērni vienlaikus ar ārstēšanu saņēma arī izglītību un apguva arodu. Komisijas veiktā darba rezultātā kopš 1960. gada Latvijā vairs netika reģistrēts neviens saslimšanas gadījums ar poliomielītu jeb bērnu trieku,” ar aizrautību par profesora devumu stāsta vadītāja. Taču komentāros par muzeja varbūtējo slēgšanu, Ingrīda Pureniņa ir atturīga - no vadības puses nav konkrēta rīkojuma, līdz ar to nav arī skaidrības, vien nojauta. Šobrīd viņa arī apsverot domu par došanos pensijā. 

“Dabīgi, ka žēl atvadīties. Sabiedrībā arī jautājums ir - nu kā tad tā. Cits saka, jā, grūti jau ir nofinansēt un grūti ir vēl kaut ko. Dažs to pieņem – nu nekas liels jau nav noticis, cits, kurš te ieguldījis savu darbu, gaidāmās pārmaiņas uztver ar pārdomām. Katrā ziņā katra likvidācija jeb arī rekonstrukcija, ja nes labumu, tad tas ir labi,” meklējot  pozitīvismu esošajā situācijā, piebilst vadītāja. Rādot no vāka līdz vākam ar pateicībām pierakstīto Viesu grāmatu, viņa iezīmē “Dilmaņos” plaši apmeklētās muzeju naktis, profesora piemiņas pasākumus,  arī kāziniekus, kuri “Dilmaņu” sētā piestāj labprāt.

“Jā, mēs neesam apmeklētākais muzejs Latvijā. Esam tā ap vidējo līmeni. Labos laikos, vēl pirms pandēmijas, tie bija ap divi tūkstoši apmeklējumu gadā. Ziemā, protams, ir klusāk, tūristu pavisam maz. Taču jāsaprot, ka šis muzejs ir specifisks. Te nebūs saldējuma, izklaižu, dzīvnieciņu, kas tik ļoti patīk tūristiem. Šeit runā par medicīnu, par kuru laukos nerunā. Ne velti esam vienīgais šāda veida muzejs laukos,” secina Pureniņa.

Pārmaiņas gaida arī citus Latvijas muzejus

Jautājums par “Dilmaņu” (juridiskā adrese“Jaundilmaņi”) mājām paliek atklāts. Lai arī Ingrīda ziemās cēlusies piecos un kurinājusi visu dienu, lai uzturētu siltumu, viņa cer, ka šeit izveidotais tiks turpināts. Taču kā uzsver Paula Stradiņa Medicīnas muzeja direktors Kaspars Vanags, pārmaiņu priekšā ir ne vien “Dimlaņi”, bet arī Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejs, kas atrodas Rīgā, bijušajā Antonijas ielā un Farmācijas muzejs.

“Visas trīs ēkas neatbilst mūsdienu prasībām, arī ekspozīcijas ir novecojušas, tās nespēj uzrunāt jauno apmeklētāju. Ir jāmeklē jaunas formas, kā strādāt. Mēs to darām. Jāsaprot, ka mēs nevarēsim atrast finansējumu visām trim ēkām. Labi, ja vienu piecos, desmit gados izdosies rekonstruēt. Nav tā, ka mēs vēlamies vienkārši kaut ko aizklapēt ciet, ir jāsaprot ekonomiskā situācija, jo laikā, kad medicīna piedzīvojusi tik grūtus laikus, nezinu, vai sabiedrība saprastu, ja ieguldītu miljonu muzejā, nevis onkoloģiskajā aprūpē vai slimnīcās,” teic Kaspars Vanags. Te gan jāpiebilst, ka saistībā ar Dilmaņiem viņš akcentē arī  jauna darbinieka atrašanas problēmu, ja pašreizējā vadītāja dodas pensijā. Tam par pamatu tiek minēti darba apstākļi un grantētais ceļš nokļūšanai līdz muzejam. Savukārt uz jautājumu, vai pašvaldība nav ieinteresēta kaut kādā veidā iesaistīties, meklējot risinājumus muzeja saglabāšanai Sarkaņos, Kaspars Vanags uzsver, ka Madonas novadā jau šobrīd ir daudz spēcīgu muzeju ar vārdu un stāstu. Te gan jāpiebilst, pēc ReTV pieejamās informācijas, sarunas ar pašvaldību līdz šim nav notikušas, novada pašvaldība ir gatava sarunām. 

FOTO: Profesora Aleksandra Bieziņa muzejs “Dilmaņi” Madonas novada Sarkaņos.