Ukrainas teritorijā iebrauca krava no Latvijas. To Zaporižjes frontes vajadzībām piegādā brīvprātīgie no Ventspils. Šoreiz robežu šķērsoja arī pasažieri. No Latvijas dzimtenē atgriežas divi ukraiņu robežsargi, “Azovstaļ” aizstāvji, kuriem Latvijā tika izgatavotas roku protēzes.
Uzņēmumā “Kurzemes granulas” tiek komplektēta kārtējā humanitārā krava. Tajā termoveļa, prestsāpju zales un brūču apstrādes šķidrumi. Arī divas saules baterijas un īpaši izturīga datortehnika. Kasparam Ašnevicam šis jau būs piektais brauciens uz Ukrainu, šoreiz ar pasažieriem. “Viņi ir “Azovstaļ” aizstāvji, kuri ir bijuši gūstā, diemžēl ir bijusi rokas amputācija, Latvijā veica protezēšanu. Vedīšu mājās.”
Mariupoles metalurģijas rūpnīcā “Azovstaļ” smagos antisanitāros apstākļos, bez ūdens un pārtikas izdevās izdzīvot Sergejam un Romānam. Viņi bija starp tiem 600 ievainotajiem, kas piedzīvoja ukraiņu karavīru evakuāciju no “Azovstaļ” pagājušā gada maijā. Karavīri piekrīt intervijai brīdī, kad tiekas ar Ventspilī dzīvojošajiem kara bēgļiem. “No mums nekas vairs nebija atkarīgs. Izveda un viss, jo saprata, ka bunkuros tāpat nomirsim. Mēs dzīvojām pagrabos, arī operācijas veica pagrabos, antisanitāros apstākļos, visapkārt milzīgs netīrumu slānis. Ūdens no apkures sistēmām. Nebija izejas. Es zināju, ka simtprocentīgi nomiršu. Vienīgā doma, kas mūs uzturēja, ja mirsim – mirsim ar pēc iespējas vairāk pretinieku kopā. Tas bija neliels stimuls,” saka Sergejs Dubovs.
Ukraiņu robežsargi ir no Mariopoles, Sergejs ar segvādu “Taksists” ievainojumu guvis gan saņemot šķembas sejā, gan atkāpjoties uz “Azovstaļ”. Romāns ir jūras spēku robežsargs, viņš ievainots divreiz, vienreiz sagrūstot ēkai, kurā atradās, otrreiz no mīnmetēja, esot jau starp “Azov” kaujiniekiem. Viņiem paveicies, iegūstot ievainojumus jau martā un aprīlī, ķermeņa daļas vēl amputētas ar vispārējo narkozi, vēlāk nebija vairs ne ūdens, ne medikamentu.
Jautājot, kāda bija medicīna Mariupolē, Dubovs saka: “Nogriezt vai sašūt. Vairāk neko nedarīja. Šķemba palikusi vai kas cits – nav svarīgi. Ļoti daudzus ievainotos nesa uz bunkuriem, Mariopolē saprata, ka tur vēl ir pēdējā iespēja medicīnai. Mēs jau bijām 250, bet nesa un nesa vēl no visurienes. Tas bija kā neoficiāls hospitālis. Atceros vienu ārstu. Rindā 14 cilvēki. Kāds gaida, lai amputē roku, cits – lai nogriež kāju. Un ārsts no 14 izglāba divus. Viņš bunkurā neizrādīja vājumu, bet uzkāpa uz jumta, kur notika nepārtraukta intensīva apšaude un kliedza no bezspēka! Jo viņš neko vairāk nevarēja izdarīt.”
Vīri atzīst, ka visus tos baisos mēnešus, esot ielenktajā rūpnīcā, katram no azoviešiem bijusi pēdējā granāta. Granāta sev un pēc iespējas vairāk pretiniekiem, kas būtu blakus dzīves pēdējās minūtēs. “Azovstaļ” aizstāvji ne brīdi nav plānojuši padoties. Kad saņemta komanda doties gūstā uz okupētajām teritorijā, karavīri esot pildījuši pavēli. Uztraukums esot gan bijis par ģimenēm, ko brīnumainā kārtā esot izdevies izvest no Mariopoles. Par atrašanos gūstā Krievijas teritorijās nav bijis ilūziju. Dubovs: “Puiši 80 procentos gadījumu atgriezās ar salauztām ribām, 30 kilogramu svara zudumu, Z-burtu uzdauzītu no zilumiem..”
Par ārkārtīgi smagajiem dzīves apstākļiem pazemē, ūdens un medikamentu trūkumu vīri runā mierīgi. Samulst vien, ja jāstāsta par bērniem un mīļajiem. Joprojām tiek apzināts katrs cīņubiedrs, ko atgūst gūstekņu apmaiņas ceļā no Krievijas. Jo abi ir pieņēmuši lēmumu: viņi var būt noderīgi Ukrainas armijai un atgriezīsies dienestā. Latvijā izieta rehabilitācija un iegūtas roku protēzes, kas ļaus pilnvērtīgāk pildīt uzticētos pienākumus. Tiksimies pēc uzvaras, saka mariopolieši, kas atgriežas karā, Ukrainā.
Foto: AFP/SCANPIX
