Skaistums izglābs pasauli – tik bieži dzirdēts teiciens, ka jau drusku šķebina. Un tomēr. Skatos pa logu, kur rudens bērzos aizdedzina pēdējās zelta lāpas, un jūsmoju – izglābs, tik tiešām izglābs! Vienkāršs, dabisks skaistums. Dabai neko mākslīgu nevajag. 

Pagājušajā nedēļā paslimoju. Riebīga sajūta – guli gultā un saproti, ka zaudē laiku. Kādreiz ir tā, ka slimojot beidzot uzrodas iespēja palasīt grāmatu, paskatīties kādu filmu, bet, ja esi tik savārdzis, ka pat tas nav iespējams, tad laiks burtiski aiztek kā lietus ūdens uz noteku, un neko tur nevar padarīt, vienīgi dzert zāles un klusi skumt. Tā nu  bēdājos un skumu, līdz nolēmu sasparoties, piecelties (jutos jau labāk) un izvilkties no mājas, lai nepalaistu garām ideālo rudeni. Brauksim uz nekurieni un atklāsim jaunas vietas tepat Vecpiebalgas apkārtnē, abi ar vīru nolēmām. Sacīts, darīts. Devāmies Zaubes virzienā, bet tikai aptuveni. Un nonācām brīnumu brīnumzemē – gleznotāja Vilhelma Purvīša dzimtajās mājās Taurupes pagasta ,,Vecjaužos”, kur nesen (pavasarī) eksministres un fonda ,,Viegli” vienas no dibinātājām Žanetes Grendes vadībā iesākts darbs pie muzeja ekspozīcijas iekārtošanas. Viss dabā, viss dabiski un vienkārši, skaisti un gaumīgi – gan dabas taka ,,Purvīša acīm”, kas pāris kilometru garumā vijas ,,Vecjaužu” māju apkārtnē, gan zirgu staļļa drupās iekārtotā brīvdabas ekspozīcija, kas pastāsta, kuri cilvēki spēlējuši nozīmīgāko lomu Purvīša dzīvē. Septiņi gudrie. 

Vai esat padomājuši, kuri ir jūsu septiņi gudrie? Un ko viņi teiktu par skaistumu, kas izglābs pasauli? 

Vilhelma Purvīša gleznu izstādi Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā varēja skatīt, sākot no maija beigām līdz pat oktobra vidum. Apmeklētāju skaits iesniedzās daudzos desmitos tūkstošu. Pēdējā dienā, 16. oktobrī, interesenti muzeju gāza vai riņķī. Un tā sajūsma! Īsts Purvīša fenomens. Šķiet, visiem zināms, ar ko tas izskaidrojams. Citēju žurnālisti Daigu Mazvērsīti: ,,Ar vienkāršību un skaidrību 20. gadsimta pirmās puses ievērojamā latviešu gleznotāja Vilhelma Purvīša darbi atšķiras no citiem. Viņa reālistiskās gleznas ir kā cildinājums dzimtenei – nav taču nekā skaistāka par Latvijas baltajiem bērziem un ziedošajām ābelēm, brūnās, mālainās zemes un klusiem ezera ūdeņiem novakarē! Skatoties Purvīša darbos – dabas simfonijās, ir viegli iztēloties bišu sanoņu viņa atainotajos ābeļdārzos un kūstoša sniega vēso tvaiku agrā pavasarī, kad pirmās siltās dienas priecē mūsu ziemeļnieciskās dvēseles.” 

Ar vienkāršību un skaidrību… 

Jāatzīstas, ka, pēdējo reizi apmeklējot Latvijas Nacionālo mākslas muzeju, apzināti nenokāpu līdz apakšējam stāvam, kur izvietota laikmetīgās mākslas ekspozīcija. Biju tur pirms vairākiem gadiem un nezinu, vai turpmāk aprakstītais objekts tur vēl atrodas. Proti, mākslinieka Ginta Gabrāna instalācija ,,Nazis, ar ko sev sagraizīt dirsu”. Jūs taču esat to redzējuši? Apskatījuši kaut vai tāpēc, ka šis eksponāts savulaik izraisīja veselu sašutuma vētru, tomēr noturējās un turpināja priecēt interesentus. Provocējošā māksla, tā tika uzsvērts. Nekautrējoties no vārda ,,māksla”. Tātad – uz zema, ar brūnu audeklu apvilkta postamenta novietots ķēdē iesiets nazis, aiz tā ovāls spogulis un blakus nazim zīmīgais tā pielietojuma apraksts. Ieraudzījusi šo brīnumu, pārlasīju vēstījumu divreiz – vai tiešām tas, ko redzu, ir tas, ko redzu? Manu acu priekšā atrodas viens no izcilākajiem mūslaiku latviešu mākslinieku darbiem? Jo neba nu kuru katru ražojumu izvieto nacionālo mākslas vērtību krātuvē? Nevar taču būt, ka cilvēks atstiepj savu instalāciju, noliek zāles vidū, un tā tur paliek uz ilgu laiku? Ir vērtētāji, eksperti. Gudri un viedi mākslas pazinēji, nevis kā es – ko jūtu, to uzrakstu. Un tomēr – viņš tur bija! Tas nazis. Ar visu lietošanas instrukciju. Un nezin kāpēc spoguli. 

Tik daudz saprotu, ka šis joks, saukšu to tā, bija iecerēts kā provokācija. Lai cilvēks-vienkāršais par kaut ko aizdomātos. Lai rastos Mākslas Brīnums, kā to vienā no savām publikācijām nosaucis vēstures, filozofijas un dabaszinātņu entuziasts Vents Zvaigzne. Mākslas Brīnums. Ar lielajiem burtiem. ,,Parasts galds, spogulis, nazis, ķēde un uzraksts pārvēršas par mītisku rituālu objektu, nazi, ar kuru… nuja, to pašu,” Zvaigzne rakstīja. Un ironiski turpināja: ,,Protams, nav garantijas, ka laipni uzrunātais sašutušais pilsonis tieši to arī darīs, bet nu jebkurā gadījumā neuzbāzīgs piedāvājums saņemties paliek spēkā.” 

Cilvēku ekspozīciju zālē nebija daudz. Tie, kuri apstājās pie brūnā postamenta, skaidri redzams, sajutās tikpat neērti kā es. Droši vien (arī tāpat kā es) uzreiz neaptvēra, ka drusku jāpagaida, līdz notiks Brīnums. Pagriežamies un dodamies tālāk. Turpat netālu pie sienas… hmmm… urīna analīzes vairāku izmēru mēģenēs (piedošanu, autoru nepiefiksēju un otrreiz lūdzu piedošanu, ja nepareizi nosaucu šo debīlismu). Interesanti, ko par šo visu teiktu reinkarnējies Purvītis, toreiz nodomāju. Ļoti interesanti. Vai arī viņš, būdams Latvijas Mākslas akadēmijas rektors, tāpat kā tagadējais profesors Andris Teikmanis kādā diskusijā mākslas darbu kolekcionāram Artūram Avotiņam skaidrotu, ka Gabrāna šedevrs, kurš mūsu Nacionālās mākslas muzejā izlikts kā mākslas darbs, ir mūsdienu Eiropas mākslas konteksts? Avotiņš rādījās viegli izbrīnīts: ,,Tātad - Gabrāna ģeniālais darbs jau ir iegājis Eiropas kultūras kontekstā, iegājis Eiropas mākslas vēsturē. Man tā ir bīstama sajūta. Jo, es atvainojos, priekš manis tikai Vilhelms Purvītis var pretendēt uz vietu Eiropas kontekstā. Varbūt vēl avangards, Klucis…” 

Raugi, kā nu noticis. Otrreiz uz baiso nazi skatīties negāju, bet prātā tas iegriezies un palicis. Mākslas Brīnums tomēr nostrādājis? Jāpasmaida.  

Taurupes pagasta ,,Vecjaužos”, kur bērzi birdināja pēdējās zelta lapas un, skaties uz kuru pusi gribi, visur ieraugāmas ideālās Latvijas ainavas, tiešām izdevās satikt Purvīti. Katra latvieša sirdij tuvo, mākslā izcilo, nenovērtējamo. Tā jau ir, ka tikai laiks atsijā graudus no pelavām. Un tikai skatītāji, mākslas baudītāji, ir tie īstākie eksperti, kas izlemj, kura mākslinieka devums savai nācijai (un arī Eiropai) ir nozīmīgs, bet kura nē. Bez d..sas graizīšanas. Vienkārši, paļaujoties uz dabisku skaistuma izjūtu, kas, gribētos domāt, katrā latvietī jau piedzimstot ieprogrammēta.  

Daba ir daiļuma kanons. Cilvēks arī ir dabas daļa. Skaista, harmoniska. Tā vismaz vajadzētu būt. Kas esi tu pats, tāda ir tava pasaule. Filozofs Frānsiss Bēkons teicis: ,,Tikums nav nekas cits kā iekšējs skaistums, un skaistums nav nekas cits kā ārējs tikums.” Protams, bez provokācijām nevar, bez tām dzīvē pietrūktu jautrības. Jo kā tad mēs te tādi skaisti un tikumīgi garlaicībā dzīvotu? Par laimi, dabā viss ir līdzsvarā. Purvīša izstādes grandiozie panākumi to pārliecinoši apliecina. Kad tauta tāpat kā pie Meistara gleznām pulcēsies pie Gabrāna naža, tad varēsim gudrot, kas ar mums nav kārtībā. Cerams, ka tāds brīdis nekad nepienāks un teiciens, ka skaistums izglābs pasauli, būs un paliks  vistīrākā patiesība mūžīgi.