Raunas pilsdrupās nozagta 500 gadus senu akmens plāksni

Raunas viduslaiku pilsdrupās vasarā tika atrasta vērtīga senlieta – aptuveni 500 gadus sena plāksne. Tā bija vienīgā liecība, kas saglabājusies par seno pils galeriju. Muzeja darbiniekus un vēsturniekus nesen pārsteidzis fakts, ka vērtīgais atradums no pils teritorijas ir pazudis. 

Vēsturnieks Edgars Plētiens rāda vieta, kur plāksne stāvējusi starp akmeņiem un stāsta, ka artifekts sākotnēji atrasts nejauši, pilsdrupu nostiprināšanas laikā. 16. gadsimta plāksne bijusi kurpju kastes lielumā un pietiekami viegla, lai to bez liekas aizķeršanās varētu aiznest viens cilvēks. Viņš arī uzsver: “Ja tāds parasts cilvēks uzmestu aci plāksnei, nu principā tā ir parasta akmens plāksne, bet man kā vēsturniekam, zinot, ka šī ir vienīgā liecība par pils galeriju, kas šeit bija, tā ir ļoti liela vērtība".

Plāksne bijusi daļa no galerijas grīdas. Un tā, kā tā bijusi vērtīga, ienesta tornī, kas pilsdrupu apmeklētājiem bijis atvērts un pieejams bez maksas.

Edgars turpina: “ Es viņu paņēmu un ienesu iekšā, šeit, kur ir pārējās būvdetaļas, man pat prātā neienāca, ka kādam varētu tā plāksne interesēt un kāds varētu viņu paņemt. Tā bija parasta akmens plāksne bez nevieniem greznojumiem, bez nekādiem zīmējumiem”.

Vēsturnieks, muzeja un tūrisma centra kolektīvs nevar apgalvot, ka tā ir tīši nozagta, bet ir visai droši – akmens plāksni kāds vienkārši pārnesis piedzīvojuma dēļ. 

Ieva Plētiena, muzeja vadītāja norāda, ka plāksne ir tikai viena stāsta daļa, otra norāda uz to, kā cilvēki uzvedas pilsdrupās un kāda ir viņu attieksme pret kultūras mantojumu. Ieva arī uzsver, ka ir novērots, ka gan Raunas ciemiņi, gan vietējie mēdzot pret vēsturisko vietu izturēties bezrūpīgi, piemēram, izmetot atkritumus pilsdrupu teritorijā. “Gājām kārtot torni un ievērojām, ka uz nokonservētās sienas, pašā augšpusē, kur uzliktas velēnas, lai pasargātu to mūri no ūdens ietekmes, uz velēnas uzsviesta metāla bundžiņa, kas nozīmē, ka kāds tur kāpis tur virsū”.

Zināms arī par gadījumu, kad netālu no pilsdrupām cilvēki kāpuši uz pieminekļa, kas veltīts 1941. gadā nogalinātajiem Raunas iedzīvotājiem. Iveta skumīgi piebilst, ka cilvēki patiešām ir neprātīgi - kāpj uz pilsdrupu sienām – gan uz nekonservētajām, gan nokonservētajām, lauž koka aizsargbarjeras. Te gan jāatceras, ka tas ir ne tikai pārkāpums, bet arī dzīvībai bīstama rīcība. Tikmēr iesaistītie neatlaidīgi turpinās meklēt pazudušo liecību, jo tiem, kas saistīti ar pilsdrupu uzturēšanu, tā nav vienkārša plāksne, bet gan vērtīga lieta un vesels stāsts.