Jau nepilnus četrus gadus Latvijā strādā remigrācijas koordinatori, kas palīdz tiem, kuri izrādījuši vēlmi atgriezties dzimtenē. Visvairāk latviešu uzsāk jaunu dzīves posmu Rīgā, taču interese ir arī par reģioniem. Tā Kurzemē no 2018.gada atgriezušies vairāk nekā 700 cilvēku. Pētnieki novērojuši, ka remigrantus uzrunā nevis drošība un ekonomiskā stabilitāte, bet tieši emocionālie iemesli un mīlestība pret dzimteni.
Cilvēkos, kas atgriezušies nupat mājās, jūtams entuziasms un vēlme dalīties, tā stāsta remigrācijas koordinatore Kurzemē. To apstiprina arī ReTV novērojumi, jo no atbraukušajiem enerģija parasti burtiski dzirkstī. Šobrīd, uzrunājot viņus intervijai, pārsteidzoši, bet noskaņojums ir tikpat pelēks, cik laika apstākļi šobrīd ārā - vairākos saklausāms nogurums un pandēmijas radīta neziņa par nākotni. Mūsu uzrunāta remigrante, kas izvēlas palikt anonīma, telefonsarunā stāsta, ka atgriezās pavasarī ar vēlmi būt kopā ar ģimeni.
Viņa stāsta, ka šobrīd uz ārzemēm aizbraucis dēls, ģimene atkal nav kopā – katram nomainījušās tikai valstis. Talsu novada remigrante saka: “Es šobrīd vēl nejūtos kā atgriezusies mājās, jo stabila ekonomiskā pamata man nav. Tāpēc ir tā sajūta, ka esmu vēl tikai ceļā uz mājām.”
Ar apbrīnojamu enerģiju Talsu novadā vienmēr asociējusies arī Inga Sokolova, kas vairāk nekā desmit kilometrus no Talsiem līdz Stendei bieži mēroja ar velosipēdu. Viņa nav no Talsu puses, bet, dzīvojot Lielbritānijā, viņa vienmēr sacījusi, ka reiz grib dzīvot “diža meža” maliņā. Un to viņa atrada Stendē. Atgriezties Londonā viņa vairs nevēlas. “Es redzēju visas pasaules labāko mākslinieku izstādes Londonā, es baudīju milzīgo kultūras piedāvājumu un citas lietas, bet turpat blakus ir arī tās sliktās lietas, piemēram, gaisa piesārņojums, kas man ļoti nepatika Londonā. Tas skaļums, tas nemierīgums, tas pārāk lielais straujums, kas Londonā ir. Tā visa ar gadiem paliek par daudz.”
Diemžēl šobrīd Inga Sokolova ir rīdziniece, jo pēc gada viņas īrētā dzīvesvieta “diža meža maliņā” tika pārdota. “Un vairāk neko es Talsu novadā diemžēl neatradu, kur īrēt. Un tā ir tā remigrantu viena no smagajām problēmām, ka nav, kur noīrēt dzīvesvietu.”
Ar savu enerģiju Inga Sokolova aizsāka remigrācijas grupu Talsu novadā, lai palīdzētu tiem, kam ir vēlme atgriezties. Dzīvesvieta, darbs un bērniem skola ir trīs tipiskākās problēmas, kādas remigrācijas grupa identificēja un kopā ar vietējo pašvaldību gribēja tās risināt. Taču pandēmija plānus, projektus un seminārus apturēja. Bet Inga izveidojusi grupu sociālajos medijos, kur dalās ar, viņasprāt, svarīgiem jaunumiem. Ar visu to, ka dzīve Talsu novadā neizdevās, Ingai Sokolovai ne brīdi nebija doma, ka viņa dosies atpakaļ. Viņa plāno sākt savu uzņēmējdarbību, lai reiz atgrieztos Stendes mežos.
Kā vienu no veiksmīgajiem atgriešanās piemēriem Ingu Sokolovu min arī remigrācijas koordinatore Kurzemē. “Par to, ka, atgriežoties Latvijā, ne viss ir depresīvi, ne viss ir slikti. Ja mani uzrunā kāds jauns cilvēks, kuram visu vajadzētu kā uz paplātes nolikt – es esmu atgriezies! Es saprotu, jā, bet te ir tas moments, ka arī tev pašam ir jāpieliek pūles, tev arī pašam ir jādara,” saka Agnese Berģe, remigrācijas kordinatore Kurzemē.
No 2018.gada pavasara, kad Latvijā sāka darboties pieci remigrācijas koordinatori, Kurzemē par atgriešanos interesējušies vairāk nekā 1700 cilvēku. No tiem atgriezušies vairāk nekā 700, bet potenciāli vēlas mājup braukt vēl teju 600. Jāņem gan vērā, ka atgriežas arī cilvēki, kas neizmanto remigrācijas koordinatoru palīdzību. Uzrunā, piemēram, tie, kuri atgriežas pat pēc 20 gadiem, ir satraukti, ar ko sākt.
Remigrācijas koordinatori strādā ar tiem, kuri paši izrādījuši vēlmi atgriezties. Citi taujā, interesējas pat gadiem. “Tur ir uzaugusi jau viņu nākamā paaudze, tie bērni vēlās atgriezties, tas ir ļoti interesants moments. Vecāki paliek mītnes zemē, bet bērni vēlas atgriezties,” stāsta Agnese Berģe.
Lai gan šis ir stāsts par atgriešanos, uzrunājām arī pētnieku Mārtiņu Kaprānu, kurš jau no 2014.gada pēta migrantus. Viņa fokuss ir tieši Lielbritānija. Gribot negribot, runājot par aizbraukšanu, viņam nākas pieskarties jautājumam par vēlmi vai gluži otrādi – nevēlēšanos atgriezties Latvijā.
Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks atklāj, ka interese par Baltijas migrantiem viņam radusies gluži personisku iemeslu dēļ, jo, piemēram, no viņa pamatskolas klases trešā daļa šobrīd dzīvo ārzemēs.
Kaprāns norāda, ka cilvēki neaizbrauc tikai ekonomisku problēmu dēļ. Iemesli ir arī sociāli. “Viņi nejūtas novērtēti, saprasti, pieņemti dažādos veidos, ar savu vērtību sistēmu, ar to, kā viņi grib savu dzīvi veidot. Lai izrautos no atkarībām. Es esmu intervējis cilvēkus, kas ir sēdējuši vairākas reizes cietumā Latvijā par diezgan smagiem noziegumiem, bet tur būtībā ir atdzimuši kā Fēnikss no pelniem. Absolūti jaunu dzīvi sākuši – un nevis uz papīra, bet reāli.”
Jautājums, vai cilvēki atgriezīsies, Kaprānam nav interesants – to viņš jautājot tikai pieklājības pēc. Bet viņš novērojis, ka tie, kuri aizbēguši no dziļas nabadzības, Latvijā neatgriezīsies. Pārējiem ekonomiski iemesli nav noteicošais faktors, viņi atgriezīsies emocionālu iemeslu dēļ.
Šobrīd pētnieks raksta arī grāmatu par migrantiem Lielbritānijā, un tā pie lasītājiem varētu nonākt nākamajā gadā. Brexit dēļ Lielbritānija zaudēja savu Top 1 migrantu vidū, un tagad latviešiem vairāk interesē darba tirgus Vācijā, Norvēģijā, pēdējos gados līderos izvirzījusies arī Nīderlande.
Foto: Freepik
