Kāda politiķa savulaik vīpsnīgi izteiktais apzīmējums “reņģēdāji” savulaik izsauca lielu sašutumu, taču Salacgrīvas pusē par to tikai priecājas, jo reņģe te ir cieņā. Šis apzīmējums kļuva par ierosmi gan Reņģēdāju festivālam, gan tagad arī “Reņģēdāju pavārgrāmatai”. Šīs pavārgrāmatas idejas autors ir Dzintris Kolāts, kurš savulaik Salacgrīvā aizsāka arī Reņģēdāju festivālu, bet pandēmijas laikā, kad pulcēties festivālā nevaram, tapa grāmata.

Šopavasar jau otro reizi izpalika Reņģēdāju festivāls, kas Salacgrīvā jau ir kļuvis par tradīciju, bet tā idejas tēvam Dzintrim Kolātam miera nebija un tapa pavārgrāmata ar vairāk kā 200 receptēm. “Redzi, es tev pateikšu ļoti godīgi, izmantosim tos vārdus, ko savulaik ir proponējis Imants Ziedonis – tas ir daudzinājums reņģei. Saproti, ar to reņģi var izdarīt dieva zīmes, būtībā var cept, vārīt, marinēt, grillēt, protams, kūpināt, žāvēt, ko vien ar to reņģi nevar izdarīt,” stāsta Gints Šīmanis, “Reņģēdāju pavārgrāmatas” sastādītājs.

Šī grāmata gan nav gluži vienkāršs recepšu apkopojums, bet tajā ir arī nelieli stāsti par reņģu zvejniekiem, pavāriem. Viens no zvejniekiem, kurš dalās ar saviem reņģu kūpināšanas knifiem, ir Andris Skuja. Mūsu sarunā gan nedaudz samulsina Andra teiktais par reņģi. “Nu reņģ’ tak nav zivs, no bērna dienām reņģ’ i reņģe, un ziv’ i ziv’, tur vimbas, asari, taimiņi, tās ir zivs, bet kas reņģ’ par ziv’, es palieku pie sava.”

Bet no zvejnieku puses tas nav teikts ar vīpsnāšanu par reņģi, jo vispirms jau reņģu zveja ir smags darbs. “Kas tad mums te ir palicis no tiem zvejniekiem? Krūmiņjānis, Skuja Andžs, Šenk Visvaldis, ļoti maz jau ir, kas reņģi zvejo, jo tā reņģes smelšana ir ļoti nežēlīga lieta, smaga. Es biju kādreiz vecpapam līdzi, kad biju mazs puika, es atceros, tā ir viena traka lieta tā reņģu smelšana, smags fizisks darbs,” pauž Gints Šīmanis.

Kā pašiem zvejniekiem ir ar reņģi savā galdā, jo vai gan ilgus gadus zvejojot, tā jau nav apnikusi. “Apnikt nevar reņģe taču, vispār zivs. Forši ir tā, ka nu atnāk no tās jūras,” saka Andris Skuja, zvejnieks.

Tomēr arī pieredzējušais zvejnieks atzīst, ka bijis pārsteigts, “Reņģēdāju pavārgrāmatā” ieraugot, cik daudz un dažādos veidos var reņģi pagatavot.

To, cik dažādos un pat smalku restorānu cienīgos ēdienos reņģi var pagatavot, apliecināja Reņģēdāju festivālu konkursi. Tur varēja skatīt un garšot no ceptām, marinētām, pildītām reņģēm līdz pat reņģu maizei un tortei. Par nosaukumu “reņģēdāji” Salacgrīvas pusē tikai priecājas, saka paldies politiķim, kuram šis apzīmējums savulaik izspruka. “Nu Birkavs taču! Tas ir Birkavs, tie ir Birkava vārdi! Vilis nē, Vilis nosauca Latviju par muļķu zemi, bet par tiem reņģēdājiem - tas bija Valdis Birkavs. Ļoti labu pakalpojumu izdarīja,” stāsta Gints Šīmanis.

Lai arī tādos daudzumos, kā kādreiz te stāsta, ir bijis, reņģe zvejnieku tīklos vairs nenonāk, tomēr satraukumam par to, ka reņģe - līdzīgi Baltijas lasim, zutim, lucīšiem - kļūs par retu un dārgu delikatesi, vēl neesot pamata.

Pavārgrāmatas ievadā tās idejas autors Dzintris Kolāts raksta – ceram, ka “Reņģēdāju pavārgrāmata” bagātinās azaida galdu, stiprinās ekonomisko rosību un arī reņģēdāju pašapziņu.