Piektdienas vakarā notikušajā Latvijas Žurnālistu asociācijas izcilības balvu pasniegšanas ceremonijā kategorijā “Reģioni un diaspora” par labāko tika atzīta ReTV žurnāliste Santa Ādamsone par raidījumu ciklu “Dzīve pēc bērnunama”. Sirsnīgi apsveicam kolēģi, priecājamies un lepojamies!

Latvijas Žurnālistu asociācijas apbalvojuma “Izcilības balva 2022” žūrija izvērtēja 116 darbus kategorijās: “Ziņu žurnālistika un reportāža”, “Intervija un apraksts”, “Pētniecība un analītika”, “Reģioni un diaspora”. Žūrija arī nolēma šogad izveidot jaunu nomināciju “Reportāža no Ukrainas kara zonas”, kurā atsevišķi vērtēja karadarbības zonā strādājušo komandu ziņu žurnālistikas un reportāžas darbus. 

Ikgadējā “Izcilības balva” šogad tika pasniegta par izciliem darbiem un sasniegumiem žurnālistikā par periodu no 2021. gada jūlija līdz 2022. jūnijam. 

Pirms vēl rezultāti kļuva zināmi, lūdzām Santu pastāstīt par sevi un nominēto projektu.

“Ja man kāds svešinieks vaicātu, ar ko es nodarbojos, visdrīzāk atbildētu, ka esmu “jauniņā” žurnālistikā,” saka Santa. “Nozarē sāku strādāt pirms gandrīz trīs gadiem. Šajā profesijā tas nav ilgs laiks, taču ir bijis pietiekams, lai saprastu, par ko personīgi man būtu svarīgi stāstīt. Esmu patiešām pateicīga, ka ReTV ļāva ne tikai saprast, bet arī īstenot šīs idejas. Pagājušajā gadā man uzticēja veidot raidījumu “Dzīve pēc bērnunama”. Tas man šķiet pats svarīgākais – tas, ka man uzticēja, ka bija tāda iespēja. 

Domas par to kāda varētu būt dzīve pēc bērnunama, man bijušas jau sen. Es mācījos pamatskolā, kurai blakus bija bērnunams, daži mani skolas biedri bija no bērnunama, un arī vēlāk, jau pieaugušā dzīvē, esmu satikusi cilvēkus, kuri ir uzauguši ārpusģimenes aprūpē. Pašai pieredzot to, ka uzsākt patstāvīgas gaitas pēc skolas absolvēšanas ne emocionāli, ne materiāli nav vienkārši, šīs domas ik pa laikam atgriezās – bet kā ir cilvēkam, kurš uzaudzis bērnunamā? Vai pēc tam, kad viņi iziet no institūcijas un uzsāk patstāvīgas gaitas – viņi turpina ar audzinātājām sazināties, vai viņiem dranķīgā situācijā ir kur aizbraukt kaut vai pēc kartupeļu maisa? Tā kaut kā manas personīgās domas ar kanāla interesēm saslēdzās. 

Droši vien neloģiski skanēs, bet – veidot raidījumu nebija viegli, bet es izbaudīju. Emocionālā ziņā, jā, bija daudz pārdomu, daudz dusmu vispār uz to pasaules kārtību, daudz neizpratnes. Praktriskā un profesionālā ziņā – tas bija lieliski, tas man iedeva kādus jaunus impulsus, drīz pēc tam iestājos režijas kursos.  

Raidījumu veidoju pirms aptuveni gada, bet joprojām par to procesu, laiku dažreiz aizdomājos. Visbiežāk jau sevi kritizējot – varēju to labāk, varēju vēl šo un to, varēju nostrādāt tekstus, vizuālo, varēju darīt vairāk un labāk, lai vēl vairāk cilvēku sadzirdētu pieredzes stāstus. 

Nesen, kad kolēģi man darba čatā rakstīja – “Apsveicam Santu Ādamsoni ar nomināciju LŽA izcilības balvai” –, es, man šķiet, izbrīnā atbildēju – kāpēc, ko, kas? Tā arī jūtos. Protams, tas ir patīkami, redzēt savu vārdu starp daudziem profesionāļiem, pieredzējušiem, rūdītiem žurnālistiem ar vērtīgiem un lieliskiem žurnālistikas darbiem. Man pašai, protams, šķiet, ka līdz izcilībai vēl tālu, bet uz nominēšanu raugos apmēram tā – forši, tas pievērsīs vēl citu cilvēku uzmanību, viņi noskatīsies kādu epizodi un, iespējams, lauzīs kādu savu aizspriedumu – ka lielākoties cilvēki no bērnunama neko nesasniedz, “ir norakstāmi”, utml. Tāds bija viens no maniem mērķiem/uzdevumiem, kad veidoju raidījumu.”

Raidījumu cilklu var noskatīties šeit.

Sirsnīgi sveicam arī pārējos uzvarētājus un visus nominantus!