“Rojas pērle” ir viena no Talsu novada viesnīcām. Kopš kara sākuma tā nav atvērusi durvis tūristiem, jo brīdī, kad Ukrainas civiliedzīvotāji sāka ierasties Latvijā, Sanitai un Naurim Graudiņiem bija skaidrs, ka viesnīca kļūs par patvēruma vietu ukraiņiem. Un tāda tā būs līdz pat pēdējai kara dienai.

“Rojas pērlē” ir sajūta nevis kā viesnīcā, bet mājīgā dzīvojamā istabā. Te pie sienas karogs ar personisku uzrakstu, ko saimnieki saņēmuši atvadu dāvanā, te fotogrāfiju virtene, kas sarūpēta īpašnieces Sanitas Graudiņas dzimšanas dienā. Tur var redzēt, cik nozīmīga vieta pērn viņas dzīvē bijusi Ukrainai. Kad Ukrainas civiliedzīvotāji sāka ierasties Latvijā, Graudiņu ģimenei uzreiz bija skaidrs, ka šeit būs miera osta viņiem, nevis tūristiem. “Jau sākumā uzņemot, bija risks – nezinājām īsti, kāds tad tas finansējums būs. Un, protams, tas nav tāds, lai viss šis viesnīcas komplekss varētu darboties. Mēs piesaistām vēl papildus finansējumu no dažādām biedrībām un privātpersonām. Mēs nekalkulējām tos ciparus, vai tas ir izdevīgi, bet vai mēs varam savilkt galus un būt par atbalstu,” saka Nauris Graudiņš, viesnīcas “Rojas pērle” īpašnieks.

Lai nomierinātu prātu, Sanita pirmajās kara dienās gatavoja ļoti daudz Ukrainas karodziņu. Pirmie ukraiņi “Rojas pērlē” ieradās maija beigās. Šobrīd šeit dzīvo 20 cilvēku, saspringtākajos brīžos pat 37, kas ir pat mazliet vairāk nekā viesnīcas kapacitāte. “Tikko atbrīvojās istabiņa, uzreiz interesējos, kas var braukt vietā. Mums bija ļoti svarīgi, lai ir pilna viesnīca,” saka Sanita Graudiņa, viesnīcas “Rojas pērle” īpašniece.

Nauris un Sanita ne tikai dod patvērumu, bet, kā viņi saka, palīdz iesakņoties. Dod emocionālo un garīgo atbalstu, palīdz atrast darbu, noslēgt līgumus. Bet abi novērojuši, ka svarīgākais, kas ukraiņiem nepieciešams – vienkārši būt blakus. Nauris: “Svarīgi, ka kāds klausās, kāds var izrādīt atbalstu, palīdzēt iet cauri tām emocijām, grūtībām. Tas ir tas, kā mēs katrs varam palīdzēt.”

Dienas vidū “Rojas pērlē” ir maz ukraiņu, jo vairums strādā. Viņi atzīst, ka agrāk neticēja, ka var būt tādi cilvēki kā Sanita un Nauris. Viņuprāt, Rojā izdevies nokļūt pasakainā paradīzes stūrītī.

Virtuvē šeit sadzīvo 11 saimnieces. Pēc vairāku mēnešu dzīves pagrabā ar vairākiem desmitiem cilvēku tas esot nieks. “Visi uzvedas kā savās mājās – katrs pēc sevis novāc, virtuvē valda kārtība. Mēs, 11 ģimenes, ne reizi neesam sastrīdējušās,” norāda ukrainiete Antoņina Ivanova.

Ir četras ukraiņu ģimenes, kas šeit ir no pirmās dienas, taču daļa pārcēlušies uz Rīgu, Tukumu, Smilteni un pāris ģimenes atgriezušās Ukrainā. Pavisam no maija beigām šeit patvērumu raduši aptuveni 70 ukraiņu. Sanita: “Esmu domājusi par to, kā tas būs, kad visi atstās mūsu mājas. Es nezinu, noteikti būs prieks par viņiem, pie reizes skumji mums, jo paliksim vieni paši – ļoti ir sarasts kopā.”

24. februāri “Rojas pērles” lielā ģimene vienkārši pavadīs plecu pie pleca kopā, esot viens otram atbalsts. Ar cerību, ka agresoram nebūs bijusi vēlme 24. februāri īpaši atzīmēt ar spilgtiem asiņainiem notikumiem.