Sabiedrības līdzdalība ieslodzīto personu resocializācijā ir būtiska

Ik gadu līdz 2000 ieslodzīto nonāk brīvībā. Sodu izcietušajiem tas ne vienmēr ir viegli – tiem, kuri ir motivēti atgriezties sabiedrībā, nākas saskarties gan ar aizspriedumiem, gan ar praktiskām grūtībām, piemēram, meklējot darbu. Vēršot uzmanību resocializācijai, Ieslodzījuma vietu pārvalde atklāj kampaņu “Nenovērsies! Atbalsti un iesaisties!”.

Vairāk nekā 60% iedzīvotāju uzskata, ka cietumā sodu izcietušās personas nespēs integrēties sabiedrībā. Taču ir piemēri, ka resocializēties ir iespējams, un visai bieži tam ir nepieciešama sabiedrības līdzdalība un darba devēju pretimnākšana. “Būtisks aspekts, kas mums trūkst Latvijā, ir šī te atbalsta sistēma jau pēc atbrīvošanās. Probācijas dienests īsteno, līdzgaitniecība varētu teikt. Te ir svarīgi to balansu turēt. Iedot nevis to zivi, bet makšķeri. Atbalstīt un palīdzēt, kad jāiet kārtot kaut kādas konkrētas sociālas lietas,” saka Ilona Spure, Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšniece.

Ieslodzījuma vietu pārvaldes diskusijā, aizsākot kampaņu par resocializāciju, arī Nodarbinatības valsts aģentūras pārstāve Eva Lossane atzīst – darba devēju iesaiste ir būtiska. “Cilvēki, kas ir bijuši ieslodzījuma vidē, viņi tomēr arī ilgstoši nav bijuši darba vidē, ir bijuši izolēti no sabiedrības, un tas rada papildus grūtības integrēties kolektīvā. Un šeit tā pretimnākšana un iedrošināšana ir ļoti būtiska.”

Gandrīz 90% ieslodzīto atzinuši, ka labprāt strādātu algotu darbu pēc tam, kad būs atbrīvoti.  Tiesa gan – motivācija atgriezties sabiedrībā katram ir atšķirīga. Psihoterapeits, kurš konsultē arī ieslodzījuma vietās, Artūrs Utināns skaidro to, kā atrašanās cietumā ietekmē domāšanu un uzvedību. “Visi tie iespaidi, ko cilvēks dzird un redz cietumā, rada augsni kaut kādām domām. Ja ieslodzītais kontaktē tikai ar ieslodzītajiem, tad viena lieta, ko iemācās, ir kriminālā morāle. Jo ilgāk cilvēks atrodas cietumā, jo ilgāka ir šīs te kriminālās domāšanas ietekme. Mūsu smadzenēm ir tāds efekts, ka vecās, nevajadzīgās domāšanas programmas pamazām izzūd.”

Jāatzīst – ne vienmēr sodu izcietušajām personām ir vēlme un izdodas iekļauties sabiedrībā. Žurnālists Mārtiņš Otto, kurš par šo tematu veidojis padziļinātas publikācijas, uzsver – ne visi ir vienādi: “Stereotipu ir ļoti daudz. Populārākais laikam ir, ja iekļūsi cietumā, nokļūsi tur visu dzīvi. Daudzi domā, ka cietumā ir šausmīgi briesmīgi, bet tā nav. Problēma ir tā, ka cilvēki nesaprot, nezina, neiedziļinās. Ja žurnālisti nepievērsīs uzmanību, neatvērs acis, nekas nemainīsies.”

Līdz šim ieslodzījuma vietās ieviestas vairākas programmas un iespējas, kas veicina ieslodzīto sagatavošanu dzīvei ārpus cietuma – iegūt augstāko izglītību, dažādas specialitātes. Piemēram, Iļģuciema cietumā ieviesta izglītošanas programma ar kultūras un mākslas palīdzību.  


Foto: FreePik