“Re, vēl viens! Kā par spīti nokrita.”

“To viņš speciāli. Mūs kaitinot.”

“Lasi vien augšā. Ābeļdārzā Ņūtonam uznāca lielā iedvesma.”

“Nav jau vairs spainī vietas.”

“Baltie dzidrie smaržo ti-iiik ābolīgi, bet, kā nokrīt, tā saldme iztek zālē. Viss lipīgs…”

“Nudien, esam iebridušas savā saldajā dzīvē, ka nevar ne grozus pastiept!”

 Trešā diena, kad viesos atbraukušās radinieces iet dārzā ābolos. Tikko beidzās jāņogas un upenes. Tās saspiestas sulās, jau pudelēs, uzlīmēti uzraksti “JĀŅOGSULA ‘22”, pudeles nonestas pagrabā. Viss, gaidām Ziemsvētkus un citus godus līdz pat Jāņiem.

Kā senāk dziesmas, tā tagad saimniece visu gadu ir krājusi pudeles ar skrūvējamiem korķīšiem. Karsējot ogas, uzreiz satecina pudelē, aizskrūvē, un sula glabājas lieliski. Kur dabū pudeles? Paši mājās jau neko daudz stiprā nedzer, bet, saņemot ciemiņu atnestu viskija pudeli, vienmēr nodomā – re, būs, kur sulas tecināt, nebūs jāsterilizē. Iespēju jaunas pudeles+korķus iegādāties saimniecības veikalos uzskata par noietu etapu. Pudeles kā labus stikla traukus mest ārā nebūtu racionāli kaut vai no ekoloģiskā viedokļa. Vēl vajagot lūgt kaimiņiem, uzrunāt draugus vai tikai tiem šķūnī vai pagrabā esot pudeles. Vienmēr atrodas kāds, kam pudeļu ar koķiem sakrājas kastēm vien.

Ieteikumu ēst ērkšķogas svaigas ievēroja, kamēr apēda nepilnu kilogramu. Viss! Paldies, bija saldas, pietiek. Cik tad var svaigo ogu ieēst?

Ievārījumus tā klasiskajā veidā vairs nevāra. Kompotus negatavo. Vēl nedaudz saliek saldētavā.

Taču ar āboliem ir savādāk! Pirmkārt, ābeļu dārzu stādīja tēvs/vectēvs, re-ku mammiņas stādīta ābelīte, un vispār ābeļdārzā jābūt gluži vai standarta klasikai – Baltajai dzidrajai, jo smaržo īsti ābolīgi, Antonovkai, kas vislabāk der, ja savāra ar brūklenēm, turklāt zosi vislabāk pildīt tieši ar šiem stingrajiem, pēc ananāsiem garšojošajiem stingrajiem skābuļiem. Jābūt rožāboliem, jo skaisti rozā ar sarkaniem lāsumiņiem un medainiem bumbierāboliem. Noteikti jābūt cukurītim! Mazbērniem garšo grauzt.

Kad vakarā televizorā rāda dienas ziņas, trijotne sasēžas ap to, saliek apkārt toverus čagām un katlu ābolu daiviņām, sākas ābolu graizīšana. Patiesībā tad tikai sākas īstais komunikeišn-socializeišn-tenkošan-runāšan, kas visām tik ļoti patīk. Sākas vakara kultūras un viedokļu apmaiņas programma. Naži rokās. Pulti neviens nediriģē. Skatās, ko rāda. Āboli smaržo svaigi un šķīsti. Augusta idille.

Šonedēļ – oho-ho! Bruno Oja pirmdien ar “Tauriņdeju”, Marčello Mastrojāni ar “La Dolče Vita” otrdien, Eduards Ceplis – trešdien! Trīs ābolu šķinējas šīs filmas skatījušās kopš pirmizrādēm, tās redzētas nez cik reižu.

“Hmmm… oh, jēee, cik Ojam zilas acis. Tik izskatīgam vīrietim var piedot vēlmi būt varonim.”

“Kā tad! Savulaik neuztvēru, ka Oja tēlo sliņķi un meli. Smukam dod atlaidas.”

“Padomju laikos skaista mašīna, aktieru dievināšana, atpazīstamība piederēja pie dzīves, kas citiem nemaz nebija iedomājama.”

“Tu esi kļuvusi veca kā filmā nopietnā Radziņa, kas pārmet Ojam vēlmi dzīvot viegli, saldi un ambrozijā.” 

Otrdien nākamie tīrāmie āboli ir tikai cukurīši. Vispirms trijotne noskatās dokumentālo filmu par Roselīni dzimtu, par skaistumu, par ziemeļniecisko valkīru Ingridu Bergmani, par visiem pārdabiski talantīgajiem viņas trakajiem vīriem, jā, jā, slavenajiem, ģeniālajiem režisoriem, par viņu lērumu sievām, kam dzimuši dažādu tautību un ādas krāsas bērni. Izrādās, ka pat piedzimstot dzimtā kā puķudobē, kā putukrējuma tortē, kur viss ir gluži vai senču nobruģēts, lai dzīvotu kā ķīselī, taču pēcnācēji cietuši rūgtas mieles un nevarējuši atrast laimes pupu. Izrādās, ka viņu dzīve ar ceļojumiem, ērtu dzīvi labklājībā, nebijusi nemaz tik salda. No pēcnācējiem gaidīts, lai viņi atbilst iedomātās mītiskās saldās dzīves standartiem – viņiem bijis kaut kam jākļūst kā tēvam/vectēvam. Nekļuva slaveni. Daži pēcnācēji ar savu nestandarta dzīves demonstrējumu radīja viegluma ilūziju, bet klusībā cieta no cukursaldās dzīves kā skābes, kas saēdusi daudzus no slavenās dzimtas. Filma ar Marčello Mastrojāni, kur klasiski skaistais aktieris ar zilajām acīm ņemas pa saldo dzīvi ar blondo skaistuli Romas strūklakā+automašīnām+šampanieti+aristokrātiem pusbrukušās pilīs jau bija kā filmas par Roselīni turpinājums.

Gan Oja, gan Mastojāni dialogos ar sievietēm runā vienu un to pašu: “Jums ir tik skaistas acis!” Zināms, ka notic un iekrīt ne tikai naivās.

“Paskat, Dāvis Sīmanis piedalījies scenārija rakstīšanā!”

“Re, ku’ vēl latvieši filmējuši par Roselīni! Malači!”

“Par to paceļam glāzes!” ābolu sula ir lēna un tumīga. Sievietes bauda tās saldmi kā dzīvi.

“Tu biji, un… tu būsi!” trijotne trešdien citē Dancbergas Bertu, un, nažus vicinot, pidirallo kopā ar Pāvula Cepli, Cilinska Nagaini, Razumas Zīles jaunkundzi un smuko, brašo Siliņa zilaci Edmundu Sauso, kas tā vien metas dzīvot uz pilnu klapi, ielaižas avantūrās, uz nebēdu dzer šampanieti un kā traki ilgojas pēc saldās dzīves.

Naži šņerkst, baltie dzidrie tiek sakapāti, sulas tecināšanas aparāts guldz vien, āboli augšējā trumulī plok. Augustā Latvijā mājas saldi smaržo pēc dzīves.

Kur āboli, tur sievietes. Paradīze.