Nu jau vairākus gadus Lībiešu institūts iesaistījies starptautiskā pētījumā, lai, kā viņi saka, atgrieztu balsi kultūrainavai. Tāpēc šovasar bieži Ziemeļkurzemes Lībiešu krastā bija sastopamas pētnieces, kuras sarunās ar vietējiem iedzīvotājiem mēģināja izzināt pēc iespējas vairāk par nemateriālo mantojumu. Šobrīd noslēgusies pēdējā ekspedīcija, un pētnieces ķersies pie zinātniskā darba.

Pirmo uzmanību noslēdzošajā lībiešu krasta ekspedīcijā pētniecēm pievērš pavisam neliela papardīte Mazirbes kapos. Pensionēta mežzine pētniecēm atklāj, ka to sauc par saldsaknīti, un pievieno savu stāstu. “Neesmu viņu mēģinājusi pati pagaršot, bet ganiņi, kas iet uz visu dienu ganīt govis, šo saknīti esot aizlikuši aiz vaiga, jo tas saldums… konfektes toreiz nebija tik pieejamas kā tagad, bet tas saldums paticis. Šo saknīti pasūkājot, tur arī tas papardītes nosaukums radies,” saka Dagmāra Jansone, pensionēta mežzine.

Nemateriālās kultūras jeb dzīvo mantojumu pētnieces iepazīst dažādās lībiešu krasta vietās, sākot no Melnsila līdz Ovīšiem. Šoreiz tas aizvedis līdz kapiem, kur vietējie izstāsta stāstu par vilkaču kapu. Kopā ar pētniecēm darbojas vietējā Baiba Šuvcāne: “Pārzinu visu lībiešu krastu, un ir tā sagadījies, ka man gandrīz visu māju durvis atveras, kur es vien pieklauvēju. Un tā varbūt ir priekšrocība, un es varbūt zinu vairāk vai mazāk, kas mūs var sagaidīt, kur ir interesanti.”

Lauka ekspedīcijas var notikt vien vasarās un agros rudeņos, jo, tuvojoties ziemas sezonai, cilvēku lībiešu krastā paliek arvien mazāk. Jaunskungu ģimene ir viena no retajām, kas Saunagā dzīvo visu laiku, un lībiete Maiga ir lepna par sētā plīvojošo karogu. Viņa apgāž pieņēmumu par lībiešiem, ka tie nerunīgi un skarbi. Latvijas Universitātes Lībiešu institūta viespētniece Ieva Vītola: “Mēģinām satikt cilvēkus, kuri veido lībiešu krasta kopienu. Viņi var būt gan lībieši, gan arī var nebūt lībieši. Mēs vienmēr arī prasām, kādi tad tie lībieši ir. Un tad interesantas atbildes parādās, piemēram, ka lībieši ātrāk nosauļojas, ka lībiešiem ir garākas rokas un grūtāk nopirkt džemperus un kreklus. Un daudziem vīriešiem negatīva asinsgrupa, bet tas ir joks jokam.”

Visintensīvākā ekspedīcijā bijusi tieši šī vasara. Lībiešu krasts Ziemeļkurzemē stiepjas no Melnsila līdz Ovīšiem jeb no Talsu līdz Ventspils novadam, un interviju ieraksti sasniedz jau aptuveni 50 stundu. Lolita Ozoliņa: “Nu, pēc būtības mēs mēģinām atgriezt balsi kultūrainavā. Tie ir cilvēki, tie ir stāsti, tā ir vide, kas veido tādu vienotu, unikālu vietu – lībiešu krastu. Šajā projektā mēs pētām ne tikai Kurzemes pusi, bet arī Vidzemes lībisko mantojumu.”

Ekspedīcijas ir noslēgušās, un šobrīd pētnieces ķersies pie rakstu darbiem. Gala rezultātā taps zinātniskās publikācijas, ieteikumi, kā lībiešu krastam tapt redzamākam un rakstu krājums sadarbībā ar starptautiskiem kolēģiem.

#SIF_NVZ2022