Sapņo par savu dīķi? Padomos dalās zivju audzētājs

Daudzu saimnieku sapnis ir savs dīķis un, protams, arī zivis tajā. Kas būtu jāzina, lai savu sapni realizētu un lai dīķis priecētu gan pašu saimnieku, gan arī lai tajā labi justos zivis? To skaidrosim, tiekoties ar pieredzējušo zivju audzētāju Armandu Rozi.

Kādam nolūkam dīķi vēlamies, šis būtu pirmais jautājums, uz kuru būtu jāatbild,   mēs runāsim par tiem dīķiem, kuros vēlamies audzēt zivis. Nākamais solis tomēr būtu meklēt arī speciālista padomu, vai izvēlētā vieta tam atbilst. “Es skatos pēc savām metodēm. Skatos, kādi ūdensaugi, kā āderes iet, kur ir mitrums, kur ir zemums, tātad – kur ir iespēja, kur tas ūdens varētu būt. Jānoskaidro, kādi varētu būt juridiskie ierobežojumi.”

Kad noskaidrota un sakārtota juridiskā puse, ķeramies pie rakšanas, ja dīķi rokam zivju audzēšanai, tad ir jāievēro nepieciešamie parametri. “Trīs metru dziļums, vismaz minimālais. Virsmas laukums ir atkarībā no tā, cik ainaviski vieta ļauj un cik lielu dīķi  jums finansiālā situācija ļauj izveidot. Tas galvenais ir augsni izrakt, izvākt ārā auglīgo daļu, pēc iespējas tālāk, visu dīķa perimetru izveidot no tā cilmieža, kas ir māls, smilts, vai kāds nu tur ir. Ja atstāsiet melnzemi, tad tas dīķis pastiprināti aizaugs, tā ūdensaugu aizaugšana būs ļoti aktuāla, jo dīķis liesāks, jo tas lēnāk aizaugs, jūs varēsiet viņu ilgāk lietot bez kaut kādas papildus tīrīšanas.

Ja dīķis ir izrakts, tad pagaida, kamēr uzpildās ar ūdeni. Ir, kad tas notiek dažu dienu laikā, ja ir spēcīgas āderes, bet trešdaļa Latvijas dīķu pildās no lietus ūdeņiem, tātad – būs jāpagaida viens pavasaris, viens rudens, kamēr uzpildīsies, nākamais solis ir, kad duļķes pazūd un ūdens paliek dzidrs, tad arī var laist zivis.

Ja dīķis ir ar trīs metru dziļumu, ne mazāk un tādās liesās gruntīs, kā smiltī, dolomītā, mālā, tas nav mazāks par kādiem 500 kvadrātmetriem, tad tur var mēģināt laist foreles. Forelēm visi domā, ka vajag caurtekošu ūdeni, bet patiesībā dīķī ir ļoti tīrs ūdens, it īpaši uz māla gruntīm. Var audzēt parastā dīķī, it sevišķi, ja ir avotains, vai ir āderes, tad var laist foreles vai palijas. Uz desmit kvadrātmetriem jālaiž ir viena zivs, bet ar nosacījumu, ka nav nekādu citu zivju, nerunājot par karpām, līņiem, karūsām. Par līdakām ir jāaizmirst. Atkarībā no dīķa izmēra iepērk to zivtiņu skaitu. Ja dīķis ir stipri liels, tad nav jāpērk uz 10 kvadrātmetriem viena zivs, tad iziet no aprēķina, cik viena ģimene var apēst – vai tās ir 50 zivis un tie būs 50 kilogrami rudenī, ja tās ir 100 zivis, tad tie būs 100 kilogrami. Tādā 1000 kvadrātmetru dīķī varētu izaudzēt 100 kilogramus foreļu sezonā.

Kas attiecas uz tādiem seklākiem dīķiem, kas ir aizauguši, zāļaini, tad tur parasti laiž siltummīlošas zivis, parasti tās ir karpas, karūsas, līņi, kā kurš vēlas.

Par foreļu dīķiem cilvēki  bieži vien prasa, vai nevar vēl kaut ko ielaist, tad ir atsevišķi izņēmumi, viens, ko var foreļu dīķos ielaist, ir vēži, un otrs – zivtiņas, kuras noder par barību pašām forelēm, vai palijām, tad vienas no tādām zivtiņām ir auslejas. Visi tās parasti sauc par mailītēm, bet tās nav mailītes. Mailītes dzīvo upēs, tur arī nārsto un dīķos nedzīvo, ausleja ir sudrabaina zivtiņa, kas neizaug lielāka par deviņiem centimetriem, Ļoti labi vairojas. Viņas loma dīķī ir apēst odu, knišļu kāpuriņus. Tas ir tas viņas labais darbs, un otra loma ir, ka pašas noder par barību plēsējzivīm. Bez auslejām ir vēl divas sugas: grundulis un bārdainais akmeņgrauzis. Tātad šīs te trīs sugas drīkst laist iekšā.”

Ierīkojot dīķi ar zivīm, jāatceras, ka par to nāksies parūpēties arī ziemā. “Sekli dīķi parasti ir ar tendenci uz slāpšanu, pietrūkst skābekļa, tāpēc, ja ir interese ieguldīt zivīs naudu, jāpadomā arī par aierāciju. Vajag tomēr kaut kādu mehānisku aerāciju, lai ogļskābo gāzi dabūtu ārā, vajag burbuļotāju, kompresoru”

Ja līdz ziemai vēl ir laiks, tad pirmais karstums ir klāt, nav zināms arī kāds un cik ilgs karstuma vilnis var būt vasarā, kas uzkarsēs arī ūdeni dīķī. “Dažkārt arī vasarā ir vērts darbināt to pašu kompresoru, ko ziemā, ar difuzoru. To parasti nav vajadzības likt ļoti  dziļi. Ir ļoti lielas atšķirības dīķiem, jo ir,  kuros apakšējos slāņos ir vēss ūdens, un zivīm tur ir, kur paslēpties,  ļoti grūti sniegt padomu, jo amatieriem nav parasti skābekļa mērītāja. Visu izsaka skābekļa mērītājs, nomēra koncentrāciju, kāda ir augšējā slānī, kāda apakšējā, kāda ir temperatūra augšā un apakšā, un tad tu saproti, vai ir vērts miksēt ūdeņus, vai nav vērts, es tagad nevaru pateikt universālu metodi, ka vienmēr ir jādarbina kompresors un jāmaisa slāņi. Varbūt tas tieši tajā gadījumā nestrādā, ir vērts par katru konkrēto dīķi pakonsultēties pie kāda speciālista. Es varu pateikt, ka dažkārt palīdz karstā laikā pumpēt no akas, vai no kāda urbuma, vai upītes ūdeni, svaigu un vēsu klāt, tas gan varētu palīdzēt.”

Armands Roze iesaka padomāt arī par dabisku saules aizsegu. “Tās varētu, piemēram, būt ūdensrozes, kas ļoti labi noklāj ūdens virsmu un neļauj ūdenim tik ļoti uzsilt, var izveidot no tās saules zivīm arī tādu dabisku patvērumu, it īpaši kultivētās ūdensrozes. Tās veido ļoti lielus vainagus. Ja esat peldējuši starp ūdensrozēm, tad jūs sajūtat, ka tur ir stipri vēsāks.”

Noēnojumam var stādīt arī dīķa dienvidu pusē skujkokus, bet tikai ne lapu kokus, jo to kritušās lapas pastiprinās dīķa aizaugšanu.