Seda - vieta, kur apstājies laiks

Par Sedu, mazo pilsētu ar lauku teritoriju, nereti dzirdam sakām – vieta, kur apstājies laiks. Tā šķiet netipiska savas vēstures dēļ. Vēl pirms vairāk nekā 70 gadiem teritorijā bijis mežs un viena vienīgā “Salāniešu” māja.

“Vajadzēja strādniekus, vajadzēja cilvēkiem kaut kur dzīvot, tāpēc purva dēļ izbūvēja pilsētu. Šajā vietā, netālu no Sedas centra, bija latviešu sēta. Kā 50. gados Staļina laikā – latviešus uz Sibīriju, viss, būvējam pilsētu, jo mums kūdru vajag,” īsumā par apdzīvotās vietas uzbūvēšanu 1953. gadā stāsta Sedas pilsētas bibliotekas vadītāja Viktorija Brjuņina, kuru satiekam pilsētas centrā neilgi pirms viņa ar interesentu grupu sāk ekspedīciju “Sedas pamesteņi”. “Parasti internetā un televīzijā dzirdu, ka visi saka vienādi – Sedā apstājas laiks, ka tur dzīvo tikai krievi. Mums iedzīvotājiem liekas, ka tā ir paradīze. Tā ir pērle, kas jāattīsta. Šeit var daudz ko sasniegt.”

Pirms dodamies septiņu kilometru garajā ceļā pa Sedu, ekspedīcijas dalībnieki parakstās par to, ka paši ekspedīcijas laikā atbild par savu drošību. Šī nebija ierasta pastaiga pa pilsētu. Tās mērķis bija iepazīstināt ar vietām, kas bijušas nozīmīgas iedzīvotājiem, taču laika gaitā slēgtas, atstātas novārtā, sabrukušas – kā nu kura. 

Aptuveni piecu stundu ilgo ekspedīciju sākam centrā. Aplūkojam Viktorijas līdzi paņemtajā mapē apkopotās fotogrāfijas. Tur pilsētas laukumā redzams piemineklis – Ļeņins pilnā augumā, vēl viena fotogrāfija, kur redzama tikai pieminekļa galva. Tagad šajā centrā, blakus skolai, kurā agrāk mācījušies 600 skolēni, stāv izrotāta Ziemassvētku egle. Gurkstot sniegam un švīkstot ekspedīcijas dalībnieku sniega biksēm, mēs turpinām ceļu, Viktorija turpina stāstījumu: “Šajā krustojumā redzēsiet kaut kādu dzīvojamo māju ar lielu bardaku. Pašā sākumā šeit bija pirmais kultūras nams. Tētis saka, ka rādīja filmas, balles notika.” 

Tolaik, kad šeit dzīvojuši gandrīz četras reizes vairāk cilvēku nekā šobrīd – aptuveni 4000 iedzīvotāju –, viss esot bijis vienuviet un nekā neesot trūcis – bijusi slimnīca, aptieka, skola, arī mūzikas un mākslas, hokeja laukums, šautuve, publiskā pirts, slēpošanas trase. Izbijušajā bumbu patvertnē darbojušies radio mīļotāji, kamēr uz tās bērni ar ragavām slidinājušies pa kalniņu, tāpat kā to redzam šajā pārgājiena laikā. Krustām šķērsām izstaigājam Sedas centru. Šķiet, ka pa stāstam Viktorijai ir uz katra soļa. Spilgti atmiņā palikušas ugunsdzēsēju sacensības stadionā, kā arī mammas, tēta un citu paziņu darba vietas. “Vai atceraties spirālveida tādu vārītāju? Ieliec krūzē un ir tēja. Mans tētis joprojām tādu izmanto. Nelielajā, mazajā ēkā ražoja tādus spirālveida vārītājus. Manuprāt, tur vēl aizvien saglabājas tā smarža,” ar personīgām atmiņām dalās stāstniece. 

Šī ir viena no ēkām, kura ir sliktā stāvoklī – nolupušas sienas, grīda ar gruvešiem, jumts stipri bojāts, logu nav. Līdzīgi izskatās arī viena no dzeltenajām Staļina klasicisma dzīvojamām mājām. Dodoties tālāk prom no pilsētiņas centra, divās apskatītajās kūdras fabrikas noliktavās, aina paveras līdzīga. Tur būvēs vēl atrodams pa kādam izmētātātam dokumentam, piezīmēm. Daļā dalībnieku tas izraisa lielu interesi. Pārgājiena laikā viņi arī labprāt pastāsta, kādēļ izvēlējušies šādi pavadīt visai drēgno, slapjo un sniegoto brīvdienu. “Es visu vasaru gribēju atbraukt uz šejieni, ieraudzīju rakstu un pieteicos. Pieteicos un pasaucu māsu līdzi kompānijā. Pamesteņi patīk – kam pārgājiens, kam pamesteņi. Viss kopā. Interesanti arī salīdzināt ar vietu, kur mēs dīvojām bērnībā. Uzaugām ļoti līdzīgā pilsētā. Es domāju, ka būs pamestāka, bet ir diezgan apdzīvota un sakārtota,” stāsta Aivars un Liene. 

Starp interesentiem ir arī tuvāk Sedai dzīvojošie. Piemēram, Raimonds un Daiga, kuri dzīvo pāris kilometru no Sedas, Strenču pagastā. Viņi atzīst, ka Seda saistās ar kūdras ieguvi, taču nekad tā īsti apdzīvoto vietu kaimiņos nav apskatījuši.  “Aktīvi vienmēr nūjojam, apkārtnē vienmēr daudz dabas taku, gar Gauju garākus gabalus. Šis tāds interesants atkal piedzīvojums, jo Seda kā apdzīvota vieta ar savu kultūrvēsturisko mantojumu, padomju, tā ir ļoti interesanta vienmēr bijusi,” stāsta Daiga un Raimonds.”

Uzrunājot dalībniekus, dzirdam arī pozitīvus komentārus par ekspedīcijas vadītāju Viktoriju Brjuņinu – daudzi ir sajūsmināti par vienkāršo un interesanto stāstījumu. ReTV viņa atklāj, ka pašai Seda ir bijusi tuva vienmēr: “Es biju piedzimusi Sedā, tad ilgus gadus nedzīvoju, astoņu gadu vecumā aizbraucu prom un visu mūžu gribēju atpakaļ.” 

Pēc tam, kad beidzās Padomju laiki, kūdras iegūšanas apjomi samazinājās, fabriku likvidēja, cilvēki devās prom, jo nebija, kur strādāt. Arī Viktorijas ģimene aizbrauca uz Krieviju. Vēlāk iepazinusies ar savu vīru ukraini un dzīvojusi Kijivā. Sedā viņa ar vīru un bērniem atgriezusies 2014. gadā. Šis pārgājiena maršruts radies pakāpeniski, tāpat kā stāsti ar kuriem dalījies tēvs un vietējie iedzīvotāji.